David Bowie - Blackstar

Pēdējo dienu notikumi ir likuši saprast, ka ļoti laimīgi var justies tie, ka savas domas par Blackstar paspēja izteikt vēl pirms 11. janvāra rītā pasauli pāršalkušajām ziņām par to, ka Deivids Bovijs ir pametis šo pasauli. Leģendārā mūziķa pēdējais ieraksts nekā citādi kā atvadu vēstule uztverams nav, un tas reizē ir gan mokoši, gan arī absolūti neizbēgami.

Taisnības labad gan jāsaka, ka Bovijs šajā ierakstā atstājis gana visai redzamu atsauču par to, kas viņu sagaida jau ļoti tuvā nākotnē, tomēr šobrīd šie vēstījumi ir skaidrāki nekā jebkad, turklāt jāņem vērā, ka starp albuma izdošanu un Bovija nāvi pagāja tikai dažas dienas. Visi šie notikumi Blackstar padara par ļoti īpašu albumu pat bez tā noklausīšanās, taču, cenšoties (un tikai cenšoties) ignorēt visu apkārtējo, ir jācenšas izteikt kaut kas vairāk.

Muzikāli Blackstar ir intriģējošs, ekscentrisks un fascinējošs stāsts. Bovijs nekautrējās spēlēt un spēlēties ar džezu, tomēr ir skaidrs, ka šis nav vienkārši džeza ieraksts. Apkārt esošie elementi padara to par hipnotisku ceļojumu, kas, lai arī gana lielu smagumu noveļ uz saksofona skaņām, drīzāk ir Bovija interpretācija par džezu.

Runājot par atsevišķām kompozīcijām, izceļas albumu ievadošā tituldziesma un tās un ļoti izteiktais Bovija vēstījums, tomēr kopumā grūti atrast ļoti daudz augsto un zemo punktu — dziesmas nav populārās mūzikas radio formātā un pat ne stilā ieturētas, un Blackstar šķietami saplūst kopā vienā veselumā, vienlaikus arī saglabājot savu identitāti.

Pat ar saviem pēdējiem spēkiem Deivids Bovijs spēja radīt ierakstu, kas atvēra jaunu lapaspusi viņa muzikālajā daudzveidībā, turklāt balstot to nevis uz vienkārša ķeksīša ievilkšanu, bet gan uz sev ierastajiem kvalitātes standartiem, episku hipnotiskumu un domām, kas apciemo cilvēka prātu laikā, kad finišs ir saredzams ar neapbruņotu aci. To var censties saprast un sajust, bet ir skaidrs, ka, kamēr māksla ir dzīva, dzīvs būs arī Bovija stāsts, viņa mūzika un viņa ietekme.