No David Bowie līdz Blackstar: Intro iecienītākie Deivida Bovija ieraksti

Šīs nedēļas sākums mūzikas pasaulē nāca ar reti skumjām ziņām — miris Deivids Bovijs, kurš vēl pagājušajā piektdienā izdeva albumu Blackstar. Kā jau tas nereti notiek, aizejot tik ģeniālam un leģendāram mūziķim, katrs, kuram nebija slinkums, par teju vai savu pienākumu uzskatījis parādīt, ka arī ir bijis leģendārā mūziķa fans vai vismaz cienītājs. Šoreiz gan šādu cilvēku rīcību nenosodīsim, jo ir skaidrs, ka tik nozīmīgi muzikālie ģēniji šajā pasaulē ir bijuši vien daži, tāpēc ir skaidrs, ka cilvēku, kam šī nāve sāp, ir daudz vairāk, nekā parasti. Tā vietā mēs izlēmām savstarpēji pacensties atrast, kuras Intro.lv kolektīvam ir bijušas nozīmīgākās epizodes no viņa muzikālās karjeras, un apkopot tās šeit, vienuviet izceļot mūsuprāt nozīmīgākos Bovija skaņdarbus un albumus.

Kristaps Zvirbulis

Dziesma: Life On Mars?

Deividam Bovijam karjerā ir bijuši neskaitāmi mākslinieciskie periodi, kuros ir saskatāmas asociācijas ar viņa dzīvi un tā brīža notikumiem pasaulē. Mans personīgais favorīts ir viņa aizraušanās ar kosmosu. Grūti noliegt, ka ar Space Oddity viņš trāpīja kā naglai uz galvas gan muzikāli, gan laika izteiksmē — tieši tad, kad pasaules lielvaras piedalījās kosmosa sacensībās. Tomēr, līdz ar Life On Mars? iznākšanu, Bovijs no aizraušanās bija izveidojis veselu tēlu, kas galu galā noveda pie viņa karjeras augstākajām virsotnēm.

Albums: Hunky Dory

Kad ir jāizvēlas kāda mūziķa iecienītākais ieraksts, automātiski prātā iešaujas vientuļās salas scenārijs. Kuru no ierakstiem tu izvēlētos? Sameklēt to vienu īsto nekad nav viegli. Deivida Bovija gadījumā tas varētu būt vēl grūtāk. Manā gadījumā izvēle krīt Hunky Dory virzienā. Pēc manām domām, tieši šis ir svarīgākais (varbūt pat labākais) albums viņa karjerā. Iespējams, mazliet nenovērtēts, bet tas tāpēc, ka to no abām pusēm ieskauj divi citi lieliski albumi. Ar šo ierakstu Bovija mūzikā pamanāmākas kļuva viņa teatrālās un mākslinieciskās iedvesmas. No Marlēnas Dītrihas foto rekonstrukcijas uz vāka līdz dziesmām par Vorholu, Rīdu un Dilanu. Tieši Dilana atbalss jūtama viņa folka ietekmētajā rokmūzikā un tās melodiskajās kompozīcijās. Lielu lomu albuma ierakstīšanā spēlēja arī ģitārists Miks Ronsons un pianists Riks Veikmans, kas tikai apstiprina faktu, ka Bovijs prata no apkārt esošajiem materiāliem izvēlēties labāko un radīt neatkārtojamas lietas. Hunky Dory bija pēdējais, bet pats svarīgākais solis, lai Deivids Bovijs kļūtu par to, kas viņš bija vairumam mūzikas cienītāju — oriģinālais hameleons un modes noteicējs gan mūzikā, gan ārpus tās. Mākslinieks ar lielo burtu.

Staņislavs Fisenkovs

Dziesma: Ashes To Ashes

Kad pirmdienas rītā ziņu lentēs parādījās skumjā vēsts par Boviju, to izlasot, galvā sāka skanēt Ashes To Ashes. Grūti pateikt, vai tā ir mana mīļākā Bovija dziesma, bet todien tā skanēja gan galvā, gan pēcāk austiņās neskaitāmas reizes. Tālajā 1980. gadā tas bija pirmais singls no izcilā Scary Monsters (and Super Creeps), kas, atšķirībā no Berlīnes triloģijas albumiem, piedzīvoja komerciālus panākumus Lielbritānijā. Bovijs apzināti centās padarīt savu mūziku vieglāk saprotamu klausītājiem, tādēļ pie albumā dzirdamajām melodijām un vārdiem strādāja kādu laiku iepriekš, pretēji triloģijas pieejai. Plates skanējumā saklausāms lielāks uzsvars uz basģitāru un bungām, kas novērojams arī Ashes To Ashes. Tiesa arī no septiņdesmitajos sastrādātā viņš pārāk tālu neaizgāja, pie albuma, tostarp šīs dziesmas strādāja vairāki cilvēki, ar kuriem viņš tos gadus piedzīvoja kopā. Pats Deivids Bovijs arī ir izteicies, ka šī dziesma viņam kalpoja kā noslēgums septiņdesmito gadu darbībai. Šī atgriešanās pie kaut kā senāka novērojama arī skaņdarba vārdos, kurā atrodams Major Tom tēls, kas pirms tam vienīgo reizi parādījās slavenajā Space Oddity. Līdzīgi kā pats albums, arī Ashes To Ashes kļuva par hitu Bovija dzimtenē. Iespējams, viens no iemesliem tam ir dziesmas dārgais video, kuram, līdzīgi kā mūzikai, ir augsta mākslinieciskā vērtība. Neskatoties uz iemesliem, Ashes To Ashes kļuva par nozīmīgu skaņdarbu Deivida Bovija karjerā un gadu laikā tam izveidotas arī daudzas fantastiskas kaverversijas.

Albums: Station To Station

„The Thin White Duke” vieni no pirmajiem vārdiem, kas izskan desmit minūšu garajā dziesmā Station To Station, kā arī jaunais Bovija tēls. Desmitais studijas albums ne tikai ievieš jaunu tēlu, bet arī, protams, rada kārtējās pārmaiņas skanējumā. Papildus iepriekšējo ierakstu fank un soulmūzikas ietekmēm, viņš iedvesmojas no vācu kautroka, kura dēļ ierakstā saklausāmas arī sintezatoru skaņas. Pats Deivids Bovijs par šiem laikiem neko daudz neatceras, jo Losandželosā, kur tika ierakstīts albums, sāka lielā daudzumā lietot narkotikas. Viņš vēlāk ir izteicies, ka šai pilsētai ir jānovāc no zemes virsas. Taču, neraugoties uz atmiņu iztrūkumu par šo periodu, Station To Station noteikti var tikt dēvēts par vienu no labākajiem no Bovija albumiem. Tas arī kalpoja kā ievads vēl izcilākam ierakstam Low, kas ievadīja leģendāro triloģiju. Arī dziesmu vārdi, ja ieklausās, piemēram, TVC15 tika ietekmēti no šo apreibinošo vielu lietošanas. Šo iemeslu dēļ nevarētu apgalvot, ka narkotikām būtu bijušas tikai negatīvas sekas (jāpiebilst, ka Jūs neesat Deivids Bovijs, un jebkurā gadījumā to „lietošana ir kaitīga Jūsu veselībai”). Station To Station sastāv no sešām salīdzinoši garām dziesmām, bet, ja ierasts, ka garas dziesmas nav vienkārši uztvert, tad šis nav tas gadījums. Deivids Bovijs radīja kārtējo izcilo albumu, kas paliks kā svarīgs notikums ne tikai viņa karjerā, bet arī mūzikas vēsturē.

Jana Udovenko

Dziesma: Jump They Say

Lai gan šī var šķist diezgan netipiska izvēle, tieši Jump They Say man ienāk prātā, izdzirdot Deivida Bovija vārdu. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs — tā ir pati pirmā dziesma, ko es jebkad dzirdēju no Deivida Bovija tālajā 1993. gadā, kad biju četrgadīgs skuķēns, kurš tikko bija pievērsies mūzikai un atteicās iet ārā spēlēties, lai varētu caurām dienām skatīties mūzikas kanālus. Vēl tagad atceros, kā līdzās Madonnas Rain un Dženetas Džeksones Again MTV kanālā uzradās šis šarmanti noslēpumainais un majestātiski galantais vīrietis uzvalkā, kurš dziedāja par lēkšanu no jumta. Toreiz es pat nenojautu, ka dziesma sarakstīta par viņa šizofrēnisko pusbrāli, kurš izdarīja pašnāvību 1985. gadā. Vēl jo mazāk es zināju, kas ir Nails Rodžerss, kurš ir šīs dziesmas producents, taču par spīti tam jau tad nevarēju pretoties Bovija magnētiskajam spēkam un harizmai. Kaut arī dziesma nav pārbagāta ar vārdiem, tā izsaka ļoti daudz ar dramatiskajām trompetes un kulminējošajām saksofona partijām, kas atspoguļojas arī emocionālajā videoklipā, kārtējo reizi apstiprinot, ka Bovijs gan muzikāli, gan vizuāli vienmēr gāja pa priekšu laikam.

Albums: Blackstar

Ja ar Jump They Say sākās mana iepazīšanās ar Boviju, tad ar Blackstar šī pazīšanās savā ziņā noslēdzās. Ļoti zīmīgi šķita, ka pirmo reizi albumu noklausījos tieši 10. janvārī un turpināju to drillēt visu nākamo rītu, līdz ierados darbā un biju pilnīgi pārliecināta, ka mana priekšnieka sacītais par Bovija nāvi ir kārtējā preses pīle. Vēl taču tik tikko dziesmā Lazarus dzirdēju to pašu saldsērīgo saksofonu kā no Jump They Say, vēl tik pirms pāris minūtēm izņēmu austiņas, kurās pulsēja fantastiski zemais Blackstar bass, vēl tik pirms dažām stundām gāju gulēt ar domu, cik ļoti pēdējā albuma dziesma izklausās pēc Thursday’s Child. Blackstar vairs nekad nevarēs uzskatīt tikai par albumu un šobrīd šķiet gandrīz neiespējami to vērtēt ārpus cauraustā konteksta, taču jebkurā gadījumā šis paliks kā viens no svarīgākajiem Bovija ierakstiem. Ne kuram katram tomēr ir iespēja atstāt pasaulei pašsacerētu nekrologu ģeniāla mākslas darba veidā.

Rūdolfs Sietiņš

Dziesma: Station To Station

Pasaulē nav nekā krutāka par kokaīna, piena un sarkano piparu apsēsto Boviju septiņdesmito gadu vidū. Ne velti leģenda vēsta, ka rakstot Station To Station albumu, viņš no tā neko neatceras. Un to vājprātu, ko tobrīd Deivids Bovijs darīja sev, vislabāk var just albuma tituldziesmā — kas ir hipnotisks 10 minūšu krautroka, soula un kā tik vēl ne kokteilis. Ar tik sarežģītām atsauksmēm uz visāda veida misticismu, ka vispār neko nevar saprast. Dziesma, kas pierādīja, ka mīlestībai un kokaīna blakusefektiem ir maz kā kopīga.

Albums: Low

Berlīnes triloģijas ēra tiek uzskatīta par Bovija mākslinieciskāki augstvērtīgāko. Manuprāt, tas ir pateicoties šim albumam — kas bieži tiek uzskatīts par labāko ko viņš spējis radīt. Un dziesmai Heroes, kas, pateicoties izcilajam aranžējumam, kļuvusi par vienu no Bovija vizītkartēm. Low pirmo pusi pārsvarā veido īsas, fragmentāras ārt-popa dziesmas, kas noteikti ietekmējušas interesantākās post-punk grupas. Turklāt otrā puse ir ambienta un instrumentāla. Kā jau meistaram pienākas, abas albuma puses ļoti labi saplūst kopā, radot unikālu noskaņu.

Lauris Anstrauts

Dziesma: Heroes

Ir ļoti grūti no visām Deivida Bovija dziesmām izvēlēties vienu sev tuvāko (pat rakstot šīs rindas domāju, ka varbūt vajadzēja izvēlēties Rebel Rebel), tāpēc, lai sev to atvieglotu, nolēmu atgriezties savā pagātnē. Lai gan dažādu faktoru iespaidā par to, kas ir Deivids Bovijs, zināju jau agrā bērnībā, tieši Heroes bija pirmā viņa dziesma, kas man apzināti iepatikās un radīja vēlmi dziļāk izpētīt viņa mūziku, tāpēc arī tā kļuva par manu izvēli šim rakstam. Tomēr, arī atkāpjoties no personīgās nozīmes, ir skaidrs, ka Heroes ir viena no viņa svarīgākajām dziesmām. Fantastiskā skaņas siena, ko Bovijam kopā ar Braienu Īno un Toniju Viskonti šajā dziesmā ir izdevies radīt, ir viena no iespaidīgākajām lietām mūsdienu mūzikā, savukārt tās teksts perfekti atspoguļo tā laikmeta sajūtu. Turklāt Heroes vienlaikus pacilājošā un bezcerīgā noskaņa šķiet lieliski piemērota šim brīdim.

Albums: The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars

Par to, kas ir labākais Bovija albums, varētu lauzt šķēpus vēl un vēl, bet ir skaidrs, ka tieši Ziggy Stardust ir albums, kurš padarīja viņu par absolūtu ikonu. Tas gan nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka šajā albumā var atrast 3 no viņa slavenākajām dziesmām — Starman, Ziggy Stardust un Sufragette City — ar ko jau pietiktu, lai šis albums iegūtu labas atsauksmes, pat ja visas pārējās dziesmas būtu viduvējas, bet Bovijs šeit ir nevainojams visa albuma garumā. Savienojot to ar tam laikam šokējošo skatuves tēlu un vienlaikus gan ārprātīgo, gan izcili pārdomāto albuma stāstu par Zigiju, rodas formula nācijas (un vēlāk arī pasaules) mēroga histērijai. Tāpat ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka tā komerciālie panākumi palīdzēja daudziem cilvēkiem nebaidīties būt atšķirīgiem un pat dīvainiem. Tāpēc ir tikai loģiski, ka tam ir rezervēta vieta starp svarīgākajiem ierakstiem rokmūzikas vēsturē. Bovijs jau pirms tam bija izdevis lieliskus albumus un ieguvis popularitāti, bet pēc šī albuma nekas vairs nebija kā agrāk, viņam kļūstot par pielūgsmes objektu gan savai paaudzei, gan vēl daudzām uz priekšu.

Normunds Vucāns

Dziesma: Changes

Lai vai cik nenormāli banāli tas neizklausītos, šī dziesma ir bijusi tā, kas manā dzīvē pavada visdažādākā veida pārmaiņas jau kopš man bija gadi desmit vai divpadsmit. Toreiz viss bija vienkārši — forša dziesma, kuras nosaukums ir viegli saprotams — jā, tā der kā īstais pavadījums, kad kaut kas mainās. Tagad, protams, lieliski saprotu tās patieso vēstījumu, taču skaņdarba nozīme manās acīs nav mazinājusies ne par mata tiesu, jo joprojām pārņem tāda īpaša sajūta, šo dzirdot. Tāda, ka nu tik kaut kas notiks. Šī nav dziesma, ko klausos katru dienu, taču ikreiz to dzirdot, pārņem īpaša sajūta. Un man liekas, ka nākotnē tā tikai pieņemsies spēkā, jo izskatās, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad Bovija atstāto mantojumu tā pa īstam sākšu novērtēt tikai tagad, kad viņa vairs nav starp mums.

Albums: The Next Day

Es lieliski apzinos, ka Deivida izcilajā diskogrāfijā šis nav tas albums, kas uzreiz nāktu prātā kā labākais vai viens no labākajiem, taču man tas ir, šķiet, pats nozīmīgākais. Tieši The Next Day bija katalizators, kura dēļ es sīkāk iepazinos ar Bovija muzikālo mantojumu, tieši šis ieraksts pierādīja, ka viņam pulveris joprojām ir sauss un ģeniālas dziesmas brits radīs arī šajā desmitgadē, un, galu galā, izdzirdot ziņu par ģēnija nāvi, tieši šī diska titulskaņdarbs bija tas, kas skanēja manā galvā visu pirmdienu. Starp citu, tieši The Next Day no visiem mūziķa albumiem no A līdz Z esmu dzirdējis visvairāk, tāpēc nevarēju to neizcelt arī šajā rubrikā.