Mēneša albums: janvāris
Janvāris ir laiks, kad mūzikas industrija izlien no sava labāko izlašu un Ziemassvētku albumu miega, lai priecētu visus mūzikas mīļus ar jaunu mūziku. Jāatzīst, ka pirmās trīsdesmit gada dienas ir bijušas diezgan ražīgas un dāvājušas mums gan lieliskas atgriešanās, gan jaunas klasikas. Šajā jaunajā mūzikas jūrā arī mums bijuši savi favorīti, tādēļ piedāvājam jums Intro.lv janvāra labākās dziesmas un albumus.
Jana Udovenko
Mēneša dziesma: LUH — I&I
Kaut arī angļu grupa WU LYF jau sen ir izjukusi, tās dalībnieki par sevi atgādina vēl joprojām, piedaloties neskaitāmos mūzikas projektos. Jaunākais no tiem ir LUH jeb Lost Under Heaven, kurā WU LYF vokālists sadarbojas ar holandiešu audiovizuālo mākslinieci Eboniju Hornu. Savu debijas singlu duets izdeva jau 2014. gadā, pēc kura neregulāri parādījās arī citi singli, taču nesen parakstītais līgums ar ierakstu kompāniju Mute liek cerēt, ka šogad varētu sagaidīt arī debijas plati. Uz to norāda arī nule izdotais singls I&I, kurā viņi sadarbojās ar The Haxan Cloak, kas producējis arī Bjorkas pagājušā gada albumu Vulnicura. Producenta šķietami minimālistiskais aranžējums piedod dziesmai apokaliptisku nokrāsu, kas savienojumā ar Elerija Robertsa zvērīgi enerģisko balsi acumirklī padarīja I&I par manu mīļāko janvāra dziesmu.
Mēneša albums: Chairlift — Moth
Iespējams, apgalvot, ka Moth ir labākais albums, kas šogad radīts, ir nedaudz pāragri, taču neskaitāmās tā atskaņošanas reizes manā gadījumā norāda uz pretējo. Lai vai kā, šis nepārprotami ir labākais Chairlift albums, ko viņi jebkad ierakstījuši, kurš tāpat kā Grimes pēdējā plate Art Angels nebaidās būt popsīgs šī vārda vislabākajā nozīmē. Tajā saklausīsiet milzumdaudz atsauču un iedvesmu no dažādiem mūzikas stiliem, kā arī ļoti daudz neierastu, amizantu skaņu, taču par spīti tam albums turas kopā nevainojami. Tajā tik tiešām ir viss — tropiski džungļi, džeza vēsmas, salkans pops, Bejonsē cienīgs R’n’B, kripatiņa D’n’B, aziātiskas melodijas, vārošas tējkannas (un citu tehniku) skaņas, turklāt šis saraksts turpina augt, jo, katru reizi klausoties albumu, tajā var saklausīt kaut ko jaunu. Jāizceļ arī Kerolainas Polačekas balss, kas ļaujas eksperimentiem tāpat kā mūzika no īsta souldīvas momenta dziesmā Show U Off līdz aizsmakušam lūzienam skaņdarbā Unfinished Business. Kopumā Moth vislabāk var izskaidrot ar angļu frāzi a gift that keeps on giving jeb dāvana, kas nekad nebeidzas, jo tajā ir tik daudz slāņu un elementu, ko sadzirdēt, ka pietiks vēl ilgam laikam.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Chairlift — Moth to the Flame
Janvāra sākumā, rakstot par citu Chairlift jaunā albuma singlu Crying in Public, teicu, ka līdz šim viņu karjerā ir bijis par maz atmiņā paliekošu dziesmu. Šķiet, ka to ir sapratuši arī viņi paši, jo pēdējais pirms albuma iznākšanas izdotais singls Moth to the Flame ir tik lipīga dziesma, cik vien var būt. To viņiem ir izdevies panākt, pavisam vienkāršus elementus prasmīgi saliekot pareizajās vietās. Priekšplānā šeit izvirzīts Kerolainas Polačekas vokāls ar piedziedājumu, kas nekavējoties iespiežas prātā. To papildina dzīvespriecīgi sintezatoru motīvi un bīts, kas it kā ir vienkāršs, bet lieliski nodrošina to, ka pat Moth to the Flame nedaudz melanholiskais temats nemazina vēlmi tai nepārtraukti kustēties līdzi. Es reti mēdzu klausīties kādu dziesmu daudz reižu pēc kārtas, bet ar Moth to the Flame pēdējā mēneša laikā esmu to darījis vairākkārt, un tas ir visai pelnīti, jo vismaz pagaidām tā ir šī gada labākā popdziesma.
Mēneša albums: Savages — Adore Life
Londonas dāmu kvartets Savages visai skaļi sevi pieteica jau ar debijas albumu 2013. gadā, bet šogad tas ir atgriezies gatavs uz vēl lielākām lietām. Grupas jaunajā albumā Savages ir līdz perfekcijai atstrādājušas savu auksto un atsvešināto postpanka skanējumu, kā arī sākušas to papildināt ar dažādām papildus detaļām, kas gan nav licis pazaudēt raupjumu un enerģiju, ar ko viņas vienmēr visvairāk izcēlušās. Tāpat nav kaitējušas arī epizodiskas atkāpšanās no šīs formulas, piemēram, singlā Adore, kas ir tik labs PJ Harvey atdarinājums, ka no tā droši vien nekaunētos arī pati PJ Harvey. Protams, grupai, kas spēlē klasisku postpanku, nepaliek daudz vietas inovācijām, bet Savages meistarība ir tik augsta, lai pēc tā nemaz nebūtu nepieciešamības. Īpaši gribas uzteikt arī grupas līderi Dženiju Betu, kura dažviet izklausās ievainojama, bet vienlaikus arī liek noprast, ka tiem, kas par to atbildīgi, vajadzēs dārgi samaksāt, un viņas māka noturēt līdzsvaru starp abiem šiem stāvokļiem ir absolūti fascinējoša. Jāatzīst gan, ka Adore Life varbūt pat ir neliela vilšanās, ņemot vērā to, kādas ekspektācijas radīja tā singli The Answer un Adore, bet tas ir tikai apliecinājums Savages augstajam līmenim, ja albums, kas nepiepilda cerības, tāpat ir klasi augstāks par lielāko daļu citu.
Rūdolfs Sietiņš
Mēneša dziesma: Woods — Sun City Creeps
Nenovērtētā un eklektiskā psihedēliskā/klasiskā roka apvienība Woods savā īsajā pastāvēšanas laikā paspējusi izdot astoņos albumus. 2015. gadā viņi ieturēja krietnu pauzi, lai šogad atgrieztos interesantāki, meistarīgāki un labāki kā iepriekš. Janvārī izdotā episkā Sun City Creeps, pēc manām domām, ir labākā 2016. gada rokdziesma. Tā sākas ar skanējumu, kurš tik ļoti atgādina citas modernās psihedēliskās grupas, taču dziesmas muzikālā puse ir krietni vien interesantāka, atgādinot par kaut ko tik eksotisku kā afrikāņu džezs, bet tas vēl nav viss... Skaņdarba beigās ir fantatisks ģitāras solo, kas ir visas dziesmas galvenā odziņa.
Mēneša albums: Anderson .Paak — Malibu
Rock 'n' roll has got so old/ Just give me neo-soul 2016. gadā dziedāja roka klasiķis Kele no Bloc Party, radot priekšlaicīgu sajūsmas vilni. Viņam visticamāk būtu jāmaina profesija, jo pareģojums piepildijās. Janvāris bija neo-soul mēnesis. Labs albums no žanra perfekcionista Adrian Younge, lieliska dziesma no fantastiskās Erykah Badu un šis albums, kurš ir tik krāsaini kičīgs, ka to drīzāk varētu dēvēt par piedzīvojumiem pilnu rokoperu. Iespējams, kādam šķitīs smieklīgi tas, ka albuma hedoniskais vāciņš varētu piestāvēt kādam Eltona Džona albumam, bet, rūpīgāk to izpētot, var pamanīt nelielu jociņu — muzikants pie klavierēm ir aizmirsis uzvilkt bikses, un tieši tāds ir šis albums. It kā klasisks saulainā Kalifornijas hiphopa un soula krustojums, bet pilns dažādu mazo pārsteigumu, kas pamatīgi atsvaidzina albumu. Malibu patiks visiem tiem, kurus aizrauj lieli, episki albumi ar daudziem viesmūziķiem, skanīgiem producentiem un lieliskiem hitiem.
Gundars Zaburdajevs
Mēneša dziesma: Iggy Pop — Gardenia
Lai arī Igijs Pops pamazām ir bijis spiests atkāpties no lielas publikas uzmanības un par spīti pietiekami regulārām aktivitātēm gandrīz vienīgais spožais posms leģendārā rokera karjerā šobrīd ir viņa vārds, viss var mainīties gana strauji. Gardenia ir pirmais Popa jaunā albuma vēstnesis, kas ar savu mēreno tempu, tumšo šarmu un Popa vokālu, kas šim skanējumam piestāv bez maz vai perfekti, liek saprast, ka Igijs joprojām var būt formā, ja visi apstākļi ir pareizi. Šķiet, ka palīdzībai no citas rokenrola paaudzes šajā gadījumā ir bijusi ļoti atsvaidzinoša ietekme.
Mēneša albums: David Bowie — Blackstar
Blackstar uz mūžiem ir apzīmogots kā Deivida Bovija pirmsnāves vēstījums un pēdējā dāvana saviem faniem. Šo apstākli ir grūti ignorēt, pat mēģinot, taču ir skaidrs, ka Blackstar nav vienkārši Bovija pēdējais ieraksts — tas ir Bovija pēdējais ieraksts, kura kvalitāte ir absolūti nenoliedzama. Šis džeza, avangarda un roka kokteilis ir aizraujošs ceļojums un vēl viena jauna lappuse Bovija muzikālajā daudzveidībā, kā arī vēl viens apliecinājums tam, kāpēc šis mūziķis ir atstājis tik lielu ietekmi un kāpēc viņa nāve bija tik liels trieciens visai mūzikas pasaulei.