Mercury Prize 2013 piezīmes: 1. daļa

Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot pastnieka Pīta Bītlstona radītās piezīmes. Šogad mēs paši pastāstīsim vairāk par katru mākslinieku un albumu, kas cīnās par šo titulu. Papildus analīzei klāt pievienosim arī mūsu prognozes par to, cik lielas ir konkrētā ieraksta iespējas laimēt — iedvesmojoties no kāda mūzikas apskatnieka, esam paņēmuši metamo kauliņu ar 12 skaldnēm, kurš mums pateiks, kas ir kas. Ja nu gadījumā mūsu šādā stilā veidotajām prognozēm īsti neuzticies, varēsi arī apskatīt, ko par visu šo procesu saka nedaudz oficiālāki bukmeikeri. Lai vai kā, pēc 30. oktobra, kad tiks pasniegta balva, varēsim palūkoties atpakaļ un uzzināt, cik tuvu patiesībai mēs bijām nokļuvuši.

David Bowie — The Next Day
Metamā kauliņa prognoze: 7/1
Bukmeikeru koeficients: 5/1

Ja kāds, pat pasaulē neforšākais cilvēks, grib izklausīties pēc ļoti forša cilvēka — viņam pa vidu savam vārdam un uzvārdam ir jāieliek vārds fucking. Deividam Bovijam nav jāiztaisās, jo viņš, iespējams, ir pasaulē foršākais cilvēks. Cilvēks, kurš var pat izdot gaužām draņķīgu albumu, tāpat meitenes viņu mīlēs, zēni apskaudīs, bet transvestīti gribēs apprecēt. Un Gundars Zaburdajevs ieliks 8.5 zvaigznes.

The Next Day nav slikts albums. Un tas, zinot Bovija vecumu, ir apsveicami. Tāpēc šī nominācija šķiet pelnīta. Protams, arī tāpēc, ka man un The Flaming Lips likās, ka Bovijs ir miris un nekad vairs neizdos neko jaunu. Lai gan man patiesībā liekas, ka Bovijs tomēr ir miris un The Next Day ir izdevis kāds wannabe Bovijs vai viņa novecojušais dvīnis, jo īstais Bovijs nekad nenovecotu. Tieši novecošanas tēma jaunākajam Bovija albumam piešķir īpašu smeldzi un sajūtu, kas to rada īpašu. Tādēļ nominācija šķiet loģiska un pamatota. The Next Day pēc gudro bukmeikeru domām ir viens no favorītiem tieši šo iemeslu dēļ.

Bovija jaunāko albumu gribas salīdzināt ar kādu sen neredzētu onkuli, pret kuru tev ir ļoti liela cieņa. Tādēļ ir jādzer vai jāēd viss, ko viņš tev dod, jo negribas sāpināt veco vīru un teikt “tas ir kaut kas slikts...” vai “pilnīgi garām”.

/Rūdolfs Sietiņš/

Rudimental — Home
Metamā kauliņa prognoze: 5/1
Bukmeikeru koeficients: 20/1

Pirms pusotra gada šī britu četrotne populārās mūzikas pasaulē bija tāds pats rudiments kā grupas nosaukums. Vēl tagad spilgti atceros, kā klausījos aktuālāko BBC Radio 1 UK Top 40 un brīnījos par nepazīstamo apvienību, kas nez no kurienes uzreiz iekārtojās topa augšgalā ar savu singlu Feel the Love. Kad izdzirdēju to, bilde kļuva skaidrāka — britiem tik tuvais, pagrīdē audzinātais drum ‘n’ bass bija izlīdis slavas saulītē.

Arī nākamie Rudimental singli izpelnījās labas pozīcijas topos, un Pīrs Egets, Kesi Draidens, Amirs Amors un DJ Locksmith turpināja dancināt tūkstošus visapkārt pasaulei. Arī viņu šogad izdotais debijas albums Home nonāca topa pirmajā vietā un nu, pateicoties tam, grupas nosaukums rotā Mercury balvas nominantu sarakstu. Par to, cik pelnīti tas ir, daudzi strīdas vēl šobrīd. Nevar noliegt, ka izdotie singli tik tiešām ir atzinības vērti, taču albuma kopējais skanējums latiņu augstāk par „viduvējs” nepaceļ.

Home varētu salīdzināt ar lētu vīnu — no sākuma ļoti viegli iet iekšā, pēc dažām glāzēm ir jautri, taču nākamajā rītā sasodīti sāp galva. Jā, šajā albumā ir atrodami lieliski momenti un interesantas idejas, taču kopumā to ir bijis par maz un tās nav realizētas pēc augstākās kvalitātes. Izskatās, ka arī bukmeikeri ir līdzīgās domās, jo Home ir vienas no sliktākajām prognozēm.

/Jana Udovenko/

Jon Hopkins  — Immunity
Metamā kauliņa prognoze: 12/1
Bukmeikeru koeficients: 10/1

Lai gan Džons Hopkinss mūzikas industrijā ir darbojies jau aptuveni 15 gadus, līdz šim viņš pārsvarā bijis zināms kā citu mūziķu sadarbības partneris, ne solo mākslinieks. Tiesa gan, viņš Mercury balvai ir bijis nominēts jau iepriekš — 2011. gadā ar albumu Diamond Mine, kas bija kopprojekts ar folkmūziķi King Creosote — bet līdz Immunity panākumiem tā arī bija vienīgā reize, kad plašāku uzmanību bija izpelnījies ieraksts, kurā pie izpildītāja redzams viņa vārds, jo parasti viņam bija nācies palikt savu slavenāko kolēģu ēnā. Par to gan nebūt nav jākaunas, jo Hopkinsa sadarbības partneri patiešām ir bijuši ievērības vērti. Kā pirmais jāpiemin ģeniālais Braians Īno, ar kuru viņš sadarbojas jau gandrīz desmit gadu garumā, piepalīdzot pie divu viņa albumu radīšanas. Caur viņu Hopkinss iepazinās arī ar Īno producētajiem Coldplay, ar kuriem viņš strādāja pie Viva La Vida un arī Mylo Xyloto ierakstīšanas, palīdzot britu supergrupai viņu pasaules iekarojumos. Šogad gan Hopkinss no šīs ēnas izkāpa un beidzot izpelnījās uzmanību arī kā solo mākslinieks. Pēc trīs studijas albumiem un skaņu celiņa filmai Monsters, ar Immunity Hopkinss ir nodrošinājis to, ka viņa vārds tiek ierakstīts daudzu mūzikas cienītāju atmiņās.

Šogad labu elektroniskās mūzikas albumu ir bijis ne mazums, bet ir skaidri saklausāms, ka pat uz šī fona Immunity izceļas ar salīdzinoši svaigu skanējumu. Tāpat arī var izcelt to, ka tajā ļoti labi savienota elektroniskās mūzikas eksperimentālā daļa ar elektronisko deju mūziku. Protams, tādi komerciālie panākumi kā Disclosure šeit izpaliks (lai gan nesen tika izlaista Breathe This Air vokālā versija, ar ko piepalīdzējuši Purity Ring), bet Immunity pirmā puse ir pārsteidzoši piemērota lielām deju grīdām. Pārsteidzoši tas ir tāpēc, ka, lai gan arī agrāk viņš ir darbojies ar raupjākām skaņām, Hopkinss vairāk tomēr bijis pazīstams kā elektroniskās mūzikas ambientās puses pārstāvis. Savukārt šeit delikātas klavieru tēmas (Hopkinss agrāk ir bijis talantīgs klasiskais pianists) ir savītas ar masīvām baslīnijām un tehno ritmiem. Albuma otrā puse gan ir krietni mierīgāka, lieliski nodemonstrējot Hopkinsa daudzpusību, un tieši daudzpusība arī ir šī albuma lielākais spēks.

Ja Immunity jāsalīdzina ar kādu dzērienu, tad tas būtu rums — to ļoti bieži izmanto kokteiļos, bet tas labi garšo arī pats par sevi. Tāpat arī papildus iemesls šim salīdzinājumam ir tas, ka rums spēj būt gan salds un sirdi sildošs kā albuma otrā puse, gan stiprs kā Open Eye Signal masīvās skaņas.

/Lauris Anstrauts/