David Bowie - The Next Day
Šķiet, ka pat daudziem no kvēlākajiem Deivida Bovija faniem nebija daudz ilūziju par veterāna iespējamo atgriešanos pie aktīvas dalības mūzikas pasaulē. 10 gadus bez albumiem, aptuveni septiņus gadus bez kāpšanas uz skatuves — šie fakti lieliski runā paši par sevi. Ik pa laikam mūzikas medijos pazibēja informācija, kur kāds Bovijam tuvāk vai tālāk stāvošs cilvēks izteicās, ka 66 gadus vecajam mūziķim nav ne vajadzības, ne plānu turpināt mūziķa karjeru, kas, visticamāk, ir beigusies. Nekā — pasaule sagaidīja pārsteidzošu atgriešanos.
Lai aprakstītu Bovija karjeru, ar tām dažām rindiņām, kuras uzskricelēju šīs recenzijas ievadā, ir daudz par maz, taču pieminēšu pašu galveno — Bovijs ir eksperimentējis ar visdažādākajiem stiliem gan muzikālajā (roks, pops, deju mūzika, souls utt.), gan ģērbšanās un uzvedības ziņā (slavenais alter-ego Zigijs Stārdasts nav noslēpums gandrīz nevienam), ar šo visu atstājot ļoti lielu un nenovērtējamu mantojumu. Dzirdot viņa atgriešanas singlu Where Are We Now?, biju visai skeptisks par Bovija lēmumu pamēģināt vēl, taču albums kopumā manu skepsi ātri vien pazudināja.
The Next Day skan ļoti bovijiski, bet tajā pašā laikā arī pietiekami moderni, radot interesantu kombināciju. Īsti pat nebiju gaidījis, ka šajā ierakstā būs tik daudz salīdzinoši ātru skaņdarbu, taču būtībā albums tieši uz tādiem arī balstās un patiešām liels prieks, ka tā. Te noteikti jāpiemin mana personīgā favorīte Love Is Lost, kas izklausās reizē interesanti, netīri un neapšaubāmi aizraujoši.
Kopumā rodas iespaids, ka Bovijs šo ierakstu noteikti nav radījis, lai vienkārši ievilktu ķeksīti, klusi pasakot pēdējo vārdu. Ja tā būtu, tad šis albums nemaz nebūtu tapis, un Deivids mierīgu sirdi turpinātu dzīvot, studijai nerādoties ne tuvumā. The Next Day ir ļoti spilgts apliecinājums, ka pulveris joprojām ir sauss un Bovijam nav iemeslu, lai apstātos pie šīs īsās atgriešanās, lai arī tā neapšaubāmi ir ļoti spilgta. Noteikti jāpiemin, ka, klausoties albumu, vairākas reizes prātā ienāca frāze: "Vai tiešām Bovijs joprojām ir spējīgs uz ko tādu?" Un kā vēl ir.
Minot konkrētus nosaukumus, noteikti vēl jāizceļ How Does the Grass Grow?, kura ir lieliska no A līdz Z, bet jo īpaši piedziedājuma laikā, kā arī pašās pirmajās sekundēs, kad pamatīgā ģitāras rēkoņa pat liek padomāt, vai joprojām klausies to pašu albumu, ko klausījies vēl iepriekšējā dziesmā. Tāda pati sajūta rodas arī (You Will) Set the World on Fire laikā. Kopumā gan jāsaka, ka no visām 14 dziesmām staro gan kvalitāte, gan pārliecība, gan arī gana liela daudzveidība, kas, albumu klausoties, garlaikoties neļauj.
Spilgts pierādījums, ka grandiozas atgriešanās var būt ievērojamas ne tikai mūziķa slavenā vārda, bet arī muzikālā materiāla dēļ.
8,5/10
