Blogs: Kad Kanje un QOTSA satiekas...

eRoks.lv albumu un dziesmu TOP 25 varējāt lasīt jau pirms kāda laika, tāpēc, izsakot savu personīgo viedokli par 2013. gada muzikālajiem notikumiem, nolēmu neveidot sarakstu, kurā viens albums secīgi sekotu otram. Jā, man ir labi redzama pirmā vieta, bet tā jau ar tām pirmajām vietām ir — tās jāizceļ pat tad, ja esi nosolījies to īsti nedarīt. Šajā rakstā atradīsi septiņus man ļoti tuvus albumus, kuri ar kaut ko īpašu ir palikuši man atmiņā, atskatoties uz 2013. gadu. Nespried par tiem piešķirtajām nominācijām pāragri un izlasi tekstā, kā tieši to biju domājis — The National nav sākuši eksperimentus ar hip-hopu, un Editors nav izdevuši piecreiz labāku albumu par iepriekšējo. Šoreiz nomināciju nozīme slēpjas dziļāk. Lai labi lasās!

Gada pārvērtības: The National — Trouble Will Find Me

Daudzi tās noteikti uzskatīs par pilnīgām šausmām, bet vēl līdz šī gada sākumam man nepatika The National. Varbūt "nepatika" pat būtu par skarbu teikts, bet es katrā ziņā nespēju līdz galam saprast, ko mūzikas pasaule šajā skanējumā ir atradusi. Trouble Will Find Me manu viedokli ir krasi mainījis — lai cik pārsteigts es nebūtu, tas ir viens no maniem šī gada mīļākajiem ierakstiem. Laikam arī es beidzot esmu spējīgs, ja ne saprast, tad izjust to, ko šī grupa centās man pavēstīt jau ar saviem pirmajiem pieciem ierakstiem. Protams, jaunais albums ir dzīvespriecīgāks (dzīvespriecīgāk The National vairs nevar), bet šaubos, ka tas ir noteicošais faktors. Drīzāk tās ir izmaiņas manī pašā.

Gada vērtība: David Bowie — The Next Day

Kā jau vispāratzītam (nu labi — sevis atzītam) klasiskā roka cienītājam, mani vienmēr ļoti interesē pagājušā gadsimta varoņu jaunie ieraksti. Veterāni vienmēr pievērš manu uzmanību, jo es gribu zināt — jau 10. reizi tiks izdots tas pats albums vai arī tiks mēģināts kaut kas jauns. Deivida Bovija gadījumā es gaidīju mierīgu balāžu albumu, jo īpaši pēc pirmā singla izdošanas, kas man lika pazaudēt gandrīz visas cerības, ka atgriešanās būs kaut cik jēdzīga. Bet bija. The Next Day patiesībā ir kārtīgs roka albums, kurā Bovijs pierāda, ka iepriekšējās slavas desmitgades nav bijusi apstākļu sakritība. Deivids noteikti māk novecot ar stilu.

Gada atradums: City and Colour — The Hurry and the Harm

Es melotu, ja teiktu, ka vēl aptuveni jūnija sākumā skaidri zināju, kas ir City and Colour. Kaut kur manu acu priekšā šis nosaukums bija pavīdējis un, jūnija beigās pētot šajā mēnesī iznākušos ierakstus, uzdūros faktam par The Hurry and the Harm izdošanu. Nedaudz "pasmadzeņojot", sapratu, ka viena no (ja ne vienīgā) vietām, kur esmu redzējis šo nosaukumu, ir kāda tuva cilvēka... Last.fm profils. Fakts var likties pat nedaudz amizants, bet ar to bija vairāk nekā pietiekoši, lai es šo albumu noklausītos. Kā ir tagad? Šķiet, ka šī gandrīz pusgada laikā biežāk par izjusto The Hurry and the Harm par esmu klausījies tikai vēl vienu citu, par kuru stāsts šajā blogā vēl tikai sekos.

Gada sensācija: Kanye West — Yeezus

Cilvēki mēdz teikt (labi, es mēdzu teikt), ka, ja man patīk hip-hopa albums, tad šis albums vai nu patiesībā nav hip-hops vai arī jau ieskaitāms absolūta šedevra kārtā. Kas ir Yeezus? Jādomā, ka nedaudz no abiem. Kanje turpina kļūt arvien ekstravagantāks, grandiozāks, spēlējas ar žanriem un attieksmēm, uzaicina par viesmākslinieku Dievu un... vienlaicīgi arī arvien vairāk iet sviestā. Bet vai es varu viņu vainot, ja ir radīts tik episks albums kā Yeezus? Atliek tikai noņemt cepuri Vesta priekšā un cerēt, ka viņš negribēs mani piekaut. Tas taču ir Kanje, kāpēc gan lai viņš to negribētu?

Gada progress: Editors — The Weight of Your Love

Šeit gan runa nebūs par Editors progresu kā tādu, bet gan par mana viedokļa izmaiņām par grupas jaunāko veikumu. Pirmo reizi noklausoties The Weight of Your Love, biju vīlies. Sākumā likās, ka vilšanās nav tāpēc, ka Editors atkal skan citādi, nekā pirmajos divos albumos, bet gan tāpēc, ka ieraksts vienkārši nav labs. Ar laiku manas domas pamazām mainījās — kas zina, es pieņemu albumu tādu, kāds tas ir vai arī manos uzskatos mainījās kaut kas cits, bet tagad varu teikt, ka šis ieraksts starp šogad izdotajiem man ir viens no īpašākajiem.

Gada atslēga: Nine Inch Nails — Hesitation Marks

Kas ir atslēga? Pārsvarā tas ir īpaši veidots metāla gabals, ar kura palīdzību var atslēgt durvis, seifus, roku dzelžus un ko tik nē. Materiāla kā tāda vērtība nav diez ko liela, tāpēc, ja salīdzinu Hesitation Marks ar kaut ko gandrīz bezvērtīgu, noteikti esmu pelnījis pamatīgu kāvienu.  Taču nominācija "Gada tilts" nebija diez ko skanoša, tāpēc šoreiz ir, kā ir. Lai kā es atzītu arī Nine Inch Nails jaunākā albuma kvalitāti, šis ieraksts vienlaikus kalpoja arī kā iemesls tam, lai es lielāku uzmanību pievērstu arī grupas iepriekš izdotajam materiālam. Domāju, ka vislabāk manu pašreizējo viedokli par NIN raksturo tas, ka viņu izziņotais koncerts Rīgā lika manam jumtam aizbraukt aptuveni līdz Japānai.

Gada albums: Queens of the Stone Age — ...Like Clockwork

Šoreiz nemaz necentos izdomāt kādu ļoti radošu nominācijas nosaukumu — šoreiz nebija jēgas. Queens of the Stone Age sestā albuma gaidīšana man bija visai mokošs process un, ja tas būtu beidzies ar vilšanos, es pirms pāris nedēļām būtu devies uz viņu koncertu Vemblija Arēnā, lai vienkārši iespļautu Džošam Omam sejā. Protams, pašlaik nedaudz pārspīlēju, taču nevaru arī noliegt, ka ...Like Clockwork man bija ļoti lieli muzikālie svētki. Turklāt sajūta, ka šoreiz ilgā gaidīšana ir atmaksājusies, un albums, lai arī nedaudz citādāks, kā sākumā biju gaidījis, ir lielisks, rada sajūtu, ka interese par mūziku nav lieka laika izsviešana. Šis ir reizē seksīgs, kā arī pat skumjš un pārdomas raisošs ieraksts, ko jau tagad varu ielikt savā "absolūtas klasikas" plauktiņā. Tas laikam izsaka diezgan daudz.