Koncerta apskats: Ozols Siguldas pilsdrupu estrādē
Kā īpašos viesus pulcējot teju vai visus svarīgākos vārdus pašmāju hiphopā, Donu un pat Jumpravu, kā arī savācot skatītājiem pilnu Siguldas pilsdrupu estrādi, sestdienas vakarā savu jubilejas lielkoncertu aizvadīja viens no populārākajiem pašmāju reperiem Ozols.
Jau aptuveni 20 gadus pašmāju hiphops un mūzikas bizness kopumā ir ļoti grūti iedomājams bez Ozola, kura karjera pēdējo piecu gadu laikā ir piedzīvojusi pamatīgu renesanci. Tās rezultātā, nebaidos apgalvot, šobrīd reperis ir pat populārāks kā divtūkstošo sākumā, kad bija viens no pirmajiem sava žanra vēstnešiem un popularizētājiem Latvijā, turklāt pašlaik viņu arī gribas saukt par tādu kā žanra krusttēvu, kurš gan ir veicis nenovērtējamu darbu urbānās kultūras attīstīšanā, gan arī dažādos veidos sadarbojies ar būtībā visiem kvalitatīvākajiem žanra mūziķiem valstī. Liekas, ka pirms tam ar vēsu prātu tā arī nebiju novērtējis viņa nozīmi šajā kultūrā, un liekas, ka tieši šī atklāsme arī ir mana spilgtākā pēcgarša no Siguldā redzētā.
Ikvienā kopīgajā priekšnesumā, tiem sekojošajās uzrunās un arī publikas attieksmē bija jūtams, cik ļoti ikviens sanākušais ciena un mīl vakara galveno vaininieku, tomēr visspilgtāk tas bija jūtams mirklī, kam bija vislielākais potenciāls zināmā mērā sabojāt visu vakara gaidu. Kad koncerts jau bija pāri ekvatoram, sākās dziesma Stils, taču, līdz ar pirmajām taktīm, radās problēmas ar elektrību, kā rezultātā aptuveni 15 minūšu garumā nestrādāja nevienas tumbas. Tā vietā lai apjuktu vai kā citādi izpaustu savu vilšanos, sanākušie klausītāji spontāni sāka dziedāt O.Z.O.L.S piedziedājumu, ko lieliski pavadīja Rick Feds bungošana — viņam noteikti pienākas īpašas uzslavas par spēju izklaidēt pat tad, kad tīri tehniski tas varētu šķist neiespējami. Tieši šis šķietamās neveiksmes brīdis, mauprāt, arī bija koncerta panākumu galvenā atslēga — tas burtiski atbruņoja ikvienu sanākušo, radot tādu labestības un vienotības auru, kādu nekad iepriekš hiphopa koncertā nebiju redzējis vai piedzīvojis.
Jāatzīst, ka tehniskās ķibeles arī deva papildus efektu publikas mobilizēšanā turpmākajiem skaņdarbiem — kaut jau pirms tam par līdzi dziedāšanu pārmest būtu grēks, tieši pēc tam sākās lielākie dziesmu svētki. Un bija jau arī par ko — klausītāji no mūziķu puses tika atalgoti ar kārtīgu retrospektīvu visos Ozola karjeras posmos, ieskaitot virkni lielo Cieņa un Mīlestība hītu, skaņdarbu no Fact laikiem un kaudzi ar sadarbībām. Mūziķim uz skatuves pievienojās gan Dons, nodziedot Salauzta sirds, gan Edavārdi uz Situācijām, gan ansis uz Kas deg manā bākā?, gan virkne citu reperu, tomēr lielākais pārsteigums bija grupas Jumprava uzrašanās, kādas man iepriekš nezināmas kompozīcijas (arī tīmeklī nekādu papildu informāciju par to atrast nespēju) piedziedājumā dziedot savu leģendāro Peldētāju.
Kaut dažāda veida jubileju koncerti nav reta parādība, reti gadās tā, ka tie savā kvalitātē pārspēj jebkuru citu iepriekš pieredzēto attiecīgā mākslinieka koncertu. Ozolam tas izdevās, sarīkojot lieliskus svētkus gan sev, gan saviem draugiem, gan klausītājiem. Viņš pašlaik ir savas karjeras augstākajā punktā, un to lieliski nodemonstrēja. Jā, koncertā bija pamatīgas tehniskās ķibeles, un jā, viņš arī vakar nebija ne tuvu tehniski labākais reperis, taču Ozols ir izcils izklaidētājs un organizators, kuram izdevās panākt, ka pasākums ir nevis sentimentāla un nedaudz neveikla grmedēšanās atmiņās, bet gan iepriekšējo panākumu svinības un pirmais ieskats viņa nākamajās desmitgadēs. No manas puses atliek vien novēlēt, lai arī pēc desmit un divdesmit gadiem Rajons ir tikpat iespaidīgs koncerta noslēgums kā pašlaik!
Foto: Ilze Rudāja-Vucāne