Koncerta apskats: Laika Suns Palladium

“Kaut kas ir nosprādzis. Mofo, piemēram”, ar smalku ironijas devu izskanēja no Arņa Račinska mutes, komentējot nelielas tehniskas problēmas, kuras sekoja tieši pēc vairāku šīs grupas dziesmu nospēlēšanas. Mofo tik tiešām ir nosprādzis, lai Laika Suns savukārt varētu uzsprāgt augstu debesīs, ko arī pierādīja pilsētas roka grupas uzstāšanās piektdienas vakarā Palladium — pirmais Suņa koncerts, kādus Latvijā esam pieraduši saukt par “lielajiem”. 

Laika Suņa stāsts gadu gaitā ir attīstījies dažādos virzienos — piedzīvotas dalībnieku maiņas, izlaisti ļoti spilgti radiohiti, bet vienlaikus gana daudz dziesmu arī noliktas plauktā un ilgu laiku neizdotas. Tā rezultātā otro pilnvērtīgo albumu jeb LP apvienība spītīgi neizdeva līdz pat šim pavasarim. Tieši ar vairākām dziesmām no Imitācijas sākās arī koncerts Palladium, grupas performanci pavadot krāšņam gaismu šovam un apaļam video ekrānam. Jāpiebilst, ka uzstāšanās sākās ar video, kurā riņķoja un publikai pamazām tuvojās nakts karalis Mēness, radot sajūtu, ka šī ir ne tikai atsauce uz suni Laiku, bet arī mazs solis Pink Floyd episko vizualizāciju virzienā.

Mirklī, kad šķita, ka grupa izpildīs visu jauno ierakstu no A līdz Z un pie pārējā materiāla ķersies pēc tam, Arnis Račinskis apsēdās pie taustiņiem, un Suns veica ātru kursu Mofo diskogrāfijā ar Mīnu lauku, Raķeti un Es tevi nopirkšu. Lai gan šī nebūt nav pirmā reize, kad apvienība atgriežas pie Račinska iepriekšējās grupas materiāla, tas parasti tika spēlēts koncertu beigās. Šoreiz gan nevar noliegt, ka šāds solis nostrādāja lieliski, mazajam pārsteigumam liekot publikai aktivizēties vēl vairāk.

Drīz pēc tam sekoja īpašo viesu un lielāko hitu laiks — no jaunā albuma viesmāksliniecēm Aurēlijas Rancānes un Kristīnes Pāžes līdz pat Dažām no meitenēm, kā arī Pavasarim ar Ozolu. Nebija noliedzams, ka vislielāko dziedāšanu līdzi un izsaucienus “atkārtot!” izpelnījās tieši Pavasari (straumēšānas statistiku šoreiz neapmānīsi), tomēr grupai azotē bija vēl spēcīgāks trumpis, uzreiz pēc dziesmas uz skatuves kāpjot Ozolam un izpildot viņa versiju par šo dziesmu, kas spēja noturēt publikas ekstāzi vēl nedaudz ilgāk. Vēlāk Laika Sunim pievienojās gan iesildošā grupa Vēstules, gan Mesa, kā arī uz skatuves no publikas tika uzstumts arī Fiņķis.

Koncerta laikā izskanēja gan visi lielākie grupas hiti, gan vairākas atsauces uz iepriekšējiem ierakstiem, ieskaitot arī ekstra smagu Klubā versiju, ar ko vairāk nekā divas stundas garais koncerts arī noslēdzās. Lai gan neliela daļa publikas, saprotot, ka Pavasari vēlreiz dzirdēt nesanāks, jau bija paguvusi doties mājās, tas kopējo pēcgaršu nesabojā it nemaz — pūlis kopumā bija gatavs dziedāt līdzi gandrīz visam, ko grupa piedāvāja.

Laika Suns kārtējo reizi pierādīja, ka ir fantastiska koncertgrupa, kas spēj pārsteigt, nolikt dzīvās mūzikas burvību pirmajā vietā un pacelt savu sniegumu līmeni augstāk nekā tas dzirdams ierakstā. Tāpat jāsecina, ka “lielo” koncertu bija jārīko jau iepriekš — lai gan Palladium noteikti nebija pārbāzts, gana biezs cilvēku pūlis aizpildīja gan visu zāli, gan balkonu, ne uz mirkli neatstājot iespaidu, ka šis grupai ir bijis pārāk liels kumoss. 

Foto: Gundars Zaburdajevs