Gaidot Devilstone festivālu: 2.daļa
HEAVEN SHALL BURN
Vācu melodic death/metalcore veterāni Heaven Shall Burn kopā spēlē jau vairāk nekā 20 gadu, un vēl arvien šķiet esam lieliskā formā. Grupa nav zaudējusi savu prasmi rakstīt spēcīgu mūziku par sociālām tēmām — viņiem ir, ko teikt, un viņi to dara pārliecinoši, kombinējot agresiju ar melodiskumu un piedāvājot klausītājiem teju visu, kas vien žanra paletē atrodams. Derēs tiem, kas meklē episku mošpitu.
SOVIET SOVIET
No saulainās Itālijas uz Devilstone būs atceļojuši arī trio Soviet Soviet, kuru priekšnesumā varēsim baudīt neatslābstošus ritmus, viegli drūmas skaņas un paranoisku vokālu new wave noskaņās. Ir vērts pievērst uzmanību arī dziesmu vārdiem — tie ir atbilstoši atmosfēriski. Patiks tiem, kam patīk New Order.
ALCEST
Es esmu no tās paaudzes, kas 2005.-2007.gadā pieredzēja to, kā visām bēdīgajām dziesmām kā sēnes pēc lietus parādījās neveikli samontēti videoklipi ar pārāk fotošopētām bildēm, kam laikam vajadzēja izpaust autora dziļi melanholisko noskaņu. Tad nu lūk, šo te video skaņu celiņā ļoti labi būtu iederējusies franču postmetāla kolektīva Alcest daiļrade — grupai šo drūmo, bet ne banālo noskaņu izdodas radīt diezgan izcili. Grupa, ar kuru iesildīties pirms Oathbreaker.
OATHBREAKER
Beļģu metālistu Oathbreaker pagājušogad iznākušo albumu Rheia ne viens vien mūzikas kritiķis iekļāva savā gada topā. Grupas mūziku grūti ielikt vienā plauktiņā — tā kombinē black metālu ar sludge un post-metālu, radot melodisku, bet kontrolētu haosu, kuru kopā satur ritma sekcijas noteiktība un solistes Karo Tanges iespaidīgais vokāls, kas variē no aizlauzti trausla līdz black metāla cienīgiem kliedzieniem un padara grupas mūziku gan spēcīgu un episku, gan ārkārtīgi cilvēcīgu. Ja būtu tāds plauktiņš “metāls cilvēkiem, kam nepatīk metāls”, Oathbreaker tajā ļoti labi iederētos. Un tas ir kompliments.
ZEAL & ARDOR
Ja nu reiz ir mērots tālais ceļš uz Anīkščiem, Zeal & Ardor palaist garām nedrīkst. Šis projekts pie mūzikas apvāršņa ir salīdzinoši nesen, taču jau ir izpelnījies atzinību par savu debijas albumu Devil Is Fine, kurā kombinē black metālu ar afroamerikāņu vergu mūziku un asinis stindzinošiem sātaniskiem dziedājumiem. Zeal & Ardor nav tipiski metālisti — lai arī viņu mūzikai cauri vijas smagi ritmi un ģitāras, daudz biežāk nekā kārtīgu metāla vokālu var dzirdēt iespaidīgu dziedājumu, un kopējā sajūta ir drīzāk nevis brutāla, bet mistiska, tumša un spēcīga. Patiks tiem, kas vairāk nekā vienreiz ir noklausījušies Django Unchained skaņu celiņu.
SOLSTAFIR
Attiecībā uz Solstafir man ir dalītas izjūtas. No vienas puses, šie apburošie islandiešu puiši ar savu gleznaino mūziku atgādina smagākus Sigur Ros, un viņu ieraksti spēj apburt un aizraut tik ļoti, ka gribētos visiem ieteikt viņus kaut reizi dzīvē paklausīties. No otras puses, šovasar jau skatīju viņus vaigā Download festivālā un nonācu pie secinājuma, ka varbūt viņu mūzika tomēr vairāk baudāma vienatnē, nevis kopā ar cilvēku pūli. Bet jā, tā vai citādi, ar Solstafir mūziku viennozīmīgi ir vērts iepazīties.