Summer Sound Liepāja 2011 festivāla apskats
Aizvadītajā nedēļas nogalē Liepājā pirmo reizi norisinājās festivāls Summer Sound Liepāja. Kaut gan laika apstākļi, kas, manuprāt, ir viena no nozīmīgākajām jebkura festivāla sastāvdaļām, šoreiz mūs nelutināja, kopējo iespaidu par pasākumu tie nesabojāja — festivāls izdevās godam!
Pieņemu, ka joprojām ir daudzi, jo īpaši tie, kas Liepāju neapmeklēja, kas uzskata, ka šis pasākums ir Baltic Beach Party reinkarnācija (interesanti, ka arī lielākā daļa satikto liepājnieku uzskatīja līdzīgi), tikai ar citu nosaukumu — nē, tā nebūt nav. Organizācija, festivāla teritorija, skatuves, uzaicinātie mūziķi, daļēji arī publika — tas viss pietiekami krasi kontrastēja ar pirms gada pieredzēto. Arī visi mākslinieki, ar ko runāju, teica, ka salīdzināt šo divu pasākumu organizācijas līmeni esot, maigi izsakoties, muļķīgi, jo nekā kopīga, izņemot vietu, neesot... Domāju, ka tas ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā, un par to pasākuma organizatoriem vajadzētu būt lepniem.
Ja jau ieminējos par skatuvēm, tad tās gan mani pārsteidza, vien līdz pat šim brīdim nevaru saprast — pozitīvi vai negatīvi. Pludmalē atradās trīs no piecām skatuvēm — Pludmales, Alternatīvā un Shark Deju telts (nelielās Nabaklab un Teātra Bāra teltis kopējā skaitā neieskaitu), parka teritorijā — atlikušās divas — Parka un Fantasy Garden — skatuves. Katra no šīm piecām skatuvēm ievērojami no pārējām atšķīrās gan muzikālā, gan mērķauditorijas ziņā. Pludmales, jeb lielā skatuve, kā jau noprotams, bija demokrātiskākā, kur kaut ko sev tīkamu var atrast teju ikviens. Alternatīvā skatuve priecēja galvenokārt smagās mūzikas mīļotājus (starp citu, tā bija izvietota tieši pretī jūrai, kas vairākiem mūziķiem uzstāšanos padarīja grūtu, jo visu laiku sejā šļācās lietus kopā ar vēja nestām jūras ūdens pilēm), savukārt Parka skatuve, galvenokārt, pulcēja Latvijas astoņdesmito rokgrupas un viņu atbalstītājus. Uz Fantasy Garden skatuves uzstājās daudzi un dažādi indie un folkmūziķi. Visbeidzot, Deju telts bija kā rēgs no augstāk minētā pasākuma pērn. Diezgan ironiski, ka šo, visu pirmo dienu diezgan piepildīto telti, otrajā dienā nācās slēgt, jo paisuma dēļ lielākā tās daļa palika zem ūdens. Kad šo rindu autors to pastāstīja kādam savam paziņam, kurš pasākumā uzstājās kā dīdžejs, viņš manāmi noskumis secināja, ka Latvijas dīdžejmākslas guru Bogdanam Taranam ir izjucis gada svarīgākais sets... Noslēdzot nelielo apkopojumu par skatuvēm, jāpiebilst, ka, protams, ir jauki, ka praktiski visām cilvēku grupām pasākumā ir tieši viņiem piemērota skatuve, tomēr, manuprāt, ar laiku būs jāizvēlas, uz ko koncentrēties, jo kā zināms ļoti bieži tas, kas der visam, neder nekam.
Kā pirmos no a līdz z piektdienas vakarpusē sanāca redzēt The Sound Poets jeb bijušos S.P.B., kurus dzīvajā nebiju redzējis kopš pagājušā gada Positivus. Pārmaiņas nevarēja neredzēt, arī muzikāli, jo daudz tika spēlētās jaunas dziesmas. Diemžēl starp tām jaunu Poet vai Pearl Tears sadzirdēt gan neizdevās, tomēr pēc diezgan apjomīgas un atklātas sarunas ar solistu Jāni Aišpuru (šo un citas intervijas meklē eRokā tuvāko dienu laikā), man ir pārliecība, ka viņu labākās dziesmas vēl nav radītas. Lai izdodas!
Pēc tam ierasti ar ierasti augstvērtīgu sniegumu tos, kuri spītēja lietum un tomēr ieradās pie galvenās skatuves, priecēja Satellites LV. Vien žēl, ka to, kuri tomēr spītēja lietum bija tik maz — vismaz es neatceros tik nelielu un pasīvu publiku viņu koncertos. Interesanti, ka uz Gain Fast, kas uzstājās nākamie (lietus gan jau bija mitējies), bija vismaz divreiz vairāk cilvēku. Jāpiebilst, ka arī viņus nebiju redzējis ļoti sen, un arī viņi man likās pārliecinoši.
Vēlāk nu jau ierasti kvalitatīva un aizraujoša bija igauniete Iiris, kas pamazām Latvijā var sākt justies kā mājās. Īpaši lielu atšķirību no koncerta Positivus festivālā nebija, tomēr tādas nemaz nav nepieciešamas, jo programma ikreiz izklausās arvien labāk un labāk.
Pirmās dienas neapšaubāmi svarīgākais notikums bija vāciešu Guano Apes uzstāšanās, no kuriem gan neko īpašu negaidīju, un, iespējams, tieši tāpēc esmu tik ļoti pārsteigts. Lielisks koncerts no sākuma līdz beigām, varēja redzēt, ka grupa sevi izliek pilnībā, ko novērtēja skatītāji, radot vienu no labākajiem, ja ne labāko, pūļi festivāla laikā. Īpaši gribas izcelt solistes Sandras Nasičas spēcīgo vokālu — liekas, ka visu, ko var dzirdēt ierakstā, uz skatuves viņa var izdarīt vēl labāk. Tāpat nedrīkst nepieminēt to, ka bundziniekam Denisam Posčvatam bija dzimšanas diena, kas tika nosvinēta ar kūkas ietriekšanu sejā.
Atlikušajā vakara daļā vēl paspēju dzirdēt arī Double Faced Eels, Gacho, nedaudz no Rīga Metro un Ēnas. Zuši muzikāli nepārsteidza (katrs pats lai spriež par viņu mūziku), tomēr šovs bija ļoti pārdomāts un nostrādāts, par to viņi ir pelnījuši cieņu. Gacho kopumā, manuprāt, nebija tik pārliecinošs un spēcīgs kā Fonofestā, tomēr arī tagad publiku spēja aizraut vien ar pāris dziesmām. Joprojām gan nesaprotu, kāpēc pāris dziesmas koncertu laikā ir jāatkārto vairākkārt, taču viņa auditorijai diez vai tas interesē. Par abiem pārējiem koncertiem varu teikt solīdi, bet bez īpašām ekstrām.
Otrās dienas sākumā intervijas dēļ diemžēl nokavēju Alisi Josti — arī viņu pietiekami ilgi neesmu redzējis, un gribējās salīdzināt viedokli par viņas mūziku dzīvajā pērn un šogad. Nekas, būs tas jāizdara kādā citā reizē.
Vakara programmas atklāšana notika ar Astro’n’Out uzstāšanos astoņos uz lielās skatuves. Arī viņi nekādā veidā nepārsteidza, esot ierasti kvalitatīvi. Šeit gan jāpiemin, ka otrajā dienā lietum un ļoti stipram, aukstam vējam pie Pludmales skatuves spītēja vairāk cilvēku nekā piektdienā, turklāt viņi jau uzreiz, arī Astro’n’Out laikā, bija pietiekami aktīvi.
Uz neilgu brīdi redzēju arī Tumsas kopā ar Kažu koncertu. Ja par to, ka Tumsas dziesmas izklausās nedaudz roķīgākas kā pirms solista nāves, nekādu pārsteigumu nebija, tad fakts, ka tika izpildīti arī Kažas solo gabali gan pārsteidza. Domāju, ka lielākā daļa turp devās redzēt Tumsu, nevis Kažu, bet, iespējams, arī tas ir tikai mans pieņēmums.
Fantasy Garden tikmēr ļoti labi bija Ewert And The Two Dragons — šis pavisam noteikti atspēkoja neredzēto koncertu pirms nedēļas Salacgrīvā. Enerģiski un aizraujoši, man tiešām patika. Interesanti bija arī pēc tam sekojošie Spaceships Are Cool, kas uzstājās astronautu formās, bet viņus redzēju pārāk īsu brīdi, lai varētu objektīvi spriest. Tāpat garāmejot nedaudz paklausījos arī Pienvedēja Piedzīvojumus, cik vēlāk dzirdēju atsauksmes no citiem, šovs esot bijis spēcīgs.
Galvenais iemesls, kāpēc tik maz dzirdēju no abiem diviem iepriekšējiem koncertiem bija fakts, ka tad uz galvenās skatuves kāpa viens hedlainers pēc otra — pirmie bija Toploader, tad sekoja Gustavo, tad — R.A.P., un visbeidzot Kalvins Heriss.Par pirmajiem neko daudz nevaru pateikt — bija labs koncerts, bez jebkā ļoti īpaša. Jā, Never Stop Wondering un Dancing In The Moonlight aizgāja labi, cilvēki dziedāja līdzi, taču pārējā laikā neizjutu, ka tie būtu vieni no festivāla hedlaineriem.
Gustavo, kā jau varēja prognozēt, bija ļoti labs. Priekšnesums nebija identisks tam, ko viņš rādija Positivus, kas noteikti ir pozitīvs aspekts. Tāpat ļoti labi izklausījās nu jau ierastā Čižika parādīšanās — viņš dziedāja ļoti, teiksim tā, izjustu kompozīciju.
Summer Sound, manuprāt, pats svarīgākais koncerts gan vēl bija priekšā — uzskatu, ka par tādu var saukt R.A.P. atgriešanos uz skatuves oriģinālajā sastāvā. Uzteikt var visu, sākot no setlistes un beidzot ar vīru atdevi koncerta laikā. Varējām baudīt visus viņu lielākos hītus, un esmu pārliecināts, ka neviens no apmeklētājiem nepalika neapmierināts par redzēto — tas bija fantastiski! Patiešām ceru, ka tuvākajā nākotnē viņi rīkos vēl kādu koncertu — ja tas notiks, tur ir jābūt ikvienam!
Teorētiski — ap diviem naktī, praktiski — šķiet, ar stundas kavēšanos (iepriekšējo koncertu ievilkšanās dēļ) kā pēdējam no lielajiem mūziķiem bija jāmuzicē Herisam. Jau pirms tam atstājis ne to labāko iespaidu, izdomājot, ka uz preses konferenci nenāks, jo viņam tā gribas, arī seta laikā Kalvina augstprātība bija manāma. Jā, it kā spēlēja labi (īpaši tiem, kuri iepriekš bija nu jau aizvērtās Deju telts regulāri apmeklētāji), it kā viss bija labi, tomēr neatminos gadījumu, kad pēc uzstāšanās kāds vienkārši paņemtu savas mantas un aizietu. Tas notika vienkārši un bez ceremonijām, pēc manām domām, parādot lielu necieņu pret visiem sanākušajiem.
Paši pēdējie festivāla mūziķi, kurus vairāk vai mazāk, bet redzēju gandrīz visā uzstāšanās garumā, bija Toms Grēviņš un Uldis Rudaks. Abiem kopā bija burvīgs sets, kurā galveno uzmanību gan izpelnījās kāds fans — vispirms viņš mēģināja Tomam iemest ar mobilo telefonu (nesekmīgi), uz ko atbildot dīdžejs aparātu trieca pret skatuves grīdu (redzēju šo notikumu arī video, tomēr diemžēl tas nav pieejams, piemēram, youtube, ja būs — noteikti šeit pievienošu). Ar to gan viss nebeidzās — nedaudz vēlāk jaunais vīrietis arī uzskrēja uz skatuves, tomēr apsardzes darbinieku zibenīgā rīcība novērsa jebkādus nepatīkamus incidentus, kas varēja notikt. Biju pārsteigts, kad jau nedaudz vēlāk redzēju viņu atgriežamies pie skatuves, tomēr, par laimi, nekādi incidenti vairs nenotika.
Kopumā jāsaka, ka pirmais Summer Sound atstāja patīkamu iespaidu, un pēc gada noteikti tur atgriezīšos. Kā jau teicu, manuprāt, vajadzētu samazināt mērķauditoriju skaitu, tāpat arī BBP rēgs varētu pazust no Liepājas pludmales, bet viss cits vairāk vai mazāk bija labi. Lai izdodas veiksmīgs turpinājums!
Foto: Jānis Grosbahs