The National - Trouble Will Find Me
Lai izkliegtu tik skaļus un patiesus glaimus šai apvienībai gan man kā cilvēkam, kurš ir pilns jaunatnīgas enerģijas, gan pašiem The National vīriem, nācās iziet smagus grūtsirdīgu skumju gadus, lai sasniegtu īsto un pareizo sajūtu. Es ienīdu High Violet, kad tas iznāca pirms 3 gadiem, kuru var uzskatīt par tādu kā grupas izsišanās albumu. Sena anekdote vēsta, ka ja tev sāk patikt The National, tad tu sāc palikt vecs. Tā ir taisnība, jo grupas mūzikā ir ielikts kāds slepenais kods, kas ir grūti izprotams nenobriedušam jaunietim, bet tik ļoti pazīstams cilvēkam, kurš alkst pēc pieaugušo dzīves vai arī pēc tās nealkst, bet jau domā kā pieaudzis un nobriedis cilvēks. Protams, ir arī tā daļa cilvēku, kuri jau ir pieauguši, bet reizēm izjūt vilšanos par šo vienmuļo dzīves modeli, arī šos cilvēkus grupas vīri neaizmirst. Neskatoties uz to, ka The National ir nišas grupa, viņi ir ļoti populāri, jo savā būtībā ir tipiska vidusšķiras apvienība, kura dzied par parastām, visām saprotamām lietām un to ietērpj ļoti konservatīvos, bet meistarīgi veidotos aranžējumos. Var teikt, ka The National vokālists Mets Benindžers ir tāds mūsdienu indie paaudzes Brūss Springstīns un pārējie The National onkuļi ir viņa E Street Band.
Jau minēju, ka es ienīdu High Violet un The National pirms trim gadiem, kad tas iznāca, bet pa šiem trim gadiem daudz kas ir mainījies. Es tiešām esmu iemīlējis The National, īpaši Alligator un Boxer albumus, kuros ir jūtama brutāli vājprātīga, bet kontrolēta enerģija. Ar High Violet šī enerģija tika piebremzēta, lielāku uzmanību pievēršot pašām dziesmām. Jaunajā albumā enerģija ir vēl kļuvusi vecišķāka, tikai šoreiz ne tik lielu uzsvaru liekot uz pašām dziesmām, bet gan uz to, lai albums būtu vienmērīgs, plūstošs, bez izteiktiem kāpumiem un kritumiem. Jā, Trouble Will Find Me ir labākais The National albums, ja skatās kā tas turas kopā. Bet albuma saturs ir tikai viens arguments, lai to uzskatītu par lielisku un jāatzīst, ka šis ir nedaudz vājāks par iepriekšējiem grupas darbiem, jo nav tās īpašās sajūtas, ka klausies kaut ko patiesi izcilu.
Ja jāizceļ dziesmas no šī viendabīgā albuma, tad mans favorīts ir Sea of Love, kas atgādina senos Alligator/Boxer laikus un ir vitāls stadionu rokernols, bet pieliekot klāt High Violet un arī šī albuma liriskumu, nopietnību un briedumu. Rezultātā Sea of Love es uzskatu par vienu no grupas labākajām dziesmām. Augstākā līmeņa “vēso tētu indie” ir arī Don't Swallow The Cap un Pink Rabbits, kas pierāda, ka The National var arī pajokot, interesantā veidā atsaucoties uz žanra klasiskajiem albumiem Let It Be (The Replacements) un Bona Drag (Morisejs) un protams arī Nirvanas Nevermind.
Varbūt šoreiz The National nav spējuši spert soli uz priekšu, bet savu augsto līmeni grupa ir spējusi saglabāt, tādēļ gluži aizmirstībā šī lēnīgā grupa šajā straujajā laikmetā nepazudīs. Patiesībā tieši fakts, ka grupa jau ir pieredzējusi atkal var nostrādāt atkal un grupu pacelt vēl augstākā līmenī.
8/10
