Mēneša albums: maijs

Kaut kur starp priekšvēlēšanu aģitāciju, negaidīto karstuma vilni un skolēnu eksāmeniem maijā tika izdota arī paprāva kaudzīte ar pietiekami solīdiem mūzikas ierakstiem. To, kuri no tiem visvairāk ir palikuši prātā mūsu autoru kolektīvam noskaidro šeit!

Jana Udovenko

Mēneša dziesma: Laura Marling — Take the Night Off

Par mēneša dziesmu esmu izvēlējusies pirmo dziesmu no Lauras Mārlingas jaunā albuma Once I Was an Eagle. Pirmo reizi izdzirdot Take the Night Off, tā mani aizkustināja jau ar pirmajiem akordiem. Apbrīnojami cik daudz Mārlinga spēj sasniegt ar savu balsi un ģitāru vien. Manuprāt, šī jutekliskā un sievišķīgā dziesma ir lieliska izvēle albuma ievaddziesmai. Tā uzbur brīnišķīgu noskaņu, kurā Mārlingas tiešais atklātums mijas ar zvērīgu spēku, un tā gandrīz nemanāmi ieved albuma nākamajā skaņdarbā I Was an Eagle. Mani nemaz neizbrīna, ka visi svarīgākie mūzikas izdevumi ir devuši šim albumam ļoti augstus vērtējumus un gatavi krist pie Mārlingas kājām, jo, klausoties Once I Was An Eagle un īpaši Take the Night Off, tā jūtos arī es. Viņa kārtējo reizi ir pierādījusi sevi kā ļoti prasmīgu stāstnieci un dziesminieci, ar kuru Anglija var lepoties paceltām galvām.

Mēneša albums: Vampire Weekend — Modern Vampires of the City

Nav noslēpums, ka mūzikas industrijā maijs ir ļoti ražens mēnesis, jo daudzi steidzas nodot pasaulei savus jaunos veikumus pirms tā ir ierotējusi vasaras un attiecīgi atvaļinājumu sezonā. Šis gads nav bijis izņēmums, tādēļ maijā mūs pāršalca jaunu, turklāt lielisku, albumu vilnis. Arī man bija pagrūti izvēlēties no visiem labumiem, jo ausis pamatīgi priecēja gan Lauras Mārlingas, gan The National, gan Mount Kimbie jaunās plates, taču neatgriezeniski manu sirdi iekaroja tieši Vampire Weekend trešais studijas albums Modern Vampires of the City. Tas ir īsts meistardarbs visu 42 minūšu un 54 sekunžu garumā, kuru varētu atskaņot uz riņķi un riņķi vien. Turklāt tam piemīt ļoti laba vīna īpašība — gluži kā tas ar katru gadu kļūst arvien gardāks, tā Modern Vampires of the City ar katru klausīšanās reizi kļūst arvien baudāmāks, jo ar katru nākamo reizi var arvien labāk izprast un izgaršot Ezras Koeniga neskaitāmos zemtekstus un atsauces, kā arī saklausīt arvien vairāk nianšu Rostama Batmanglija producēšanā, Krisa Tomsona bungu partijās un Krisa Baijo basģitāras spēlē. Albumā netrūkst ne ballīšu grāvēju, pie kuriem pagurt no neprātīgas lēkāšanas, ne lirisku gabalu, pie kuriem iegrimt dziļās pārdomās. Ar šo albumu Vampire Weekend ir vēl vairāk nostiprinājuši savas pozīcijas indie roka lauciņā un bez šaubām uzskatāmi par vienu no kvalitatīvākajām un interesantākajām mūsdienu rokgrupām.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Chvrches — Gun

Līdz maijam mans spilgtākais šī gada atklājums bija Chvrches un arī šajā mēnesī viņi pierādīja to, ka godam ieņem šo pozīciju. Trio atkal veiksmīgi izmanto solistes Laurenas Meiberijas spēcīgo, skaļo vokālu, kas veiksmīgi savijas ar katru sintezatora izdvesto skaņu. Viņas vokāls veiksmīgi arī saskan ar lirikām un interesanti, ka viņai piedziedājumā pievienojas viens no grupas biedriem, tādējādi palīdzot izjust to. Gun ir pavisam lielas izredzes iekļūt starp tām dziesmām, kuras šovasar skanēs daudz un dikti, un tam tā būtu jābūt. Skaņdarbs ir ātrs, dinamisks, bet tā radītā noskaņa ir bezrūpīga, un tas kopumā rada labu enerģijas lādiņu. Tiem, kuriem ir nācies saskarties ar šo britu daiļradi, noteikti jau gribās dzirdēt nākamo gabaliņu no debijas albuma, kurš tiks izdots jau šī gada rudenī.

Mēneša albums: Daft Punk — Random Access Memories

Aprīlī ļaužu mūzikas atskaņotājos ļoti pārliecinoši ielauzās divu franču singls Get Lucky, kas visiem atgādināja par puišu eksistenci un lika nepacietīgi gaidīt pašu albumu. Protams, tika gaidīts, ka platē būs vēl vismaz 10 šādi grāvēji, kuri aizpildīs pasaules pirktāko dziesmu sarakstus, taču tas nenotika. Cilvēku vilšanās vilnis mani neskāra pirms pats biju nolēmis noklausīties albumu, un, iespējams, tāpēc mans viedoklis ir citādāks. Random Access Memories ir ieturēts astoņdesmito gadu stilistikā un to var sajust ikkatrā skaņdarbā. Jau pats ievads ietver sevī tik daudz atsauces un norāda uz rūpīgo darbu, kas ir ticis veikts albuma ierakstā. Arī pirms tā izdošanas daudzi mākslinieki, kuri piedalījās radīšanas procesā atzina, ka darbs ir ļoti rūpīgs un pa brīžiem pat nejedzīgi rūpīgs. Tieši šāda pieeja darbam noved pie smalka un ausīm patīkama skanējuma. Ja runā par sadarbībām, kas izskan albuma gaitā, tad noteikti vēlos izcelt Džordžio Moroderu. Viņa dziesmā ir ievads, kurā pats Morodera kungs runā par savu jaunību, un šī ir tā reize, kad runāšana iederas visā kopumā. Jā, diemžēl Get Lucky līdziniekus atrast neizdosies, bet pavisam noteikti paliks vieglāk, kad zināsiet, ka šogad plānots izdot arī albuma remiksēto variantu, kurš vairāk derēs dejām, nevis mierīgai saulrieta vērošanai. Ar šo plati Daft Punk pierāda, ka viņi arī sešpadsmit gadus pēc debijas radīt stundu elektroniskas baudas.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Daft Punk feat. Panda Bear — Doin’ It Right

Daft Punk jaunākais albums ir tik debils, stulbs un smieklīgs, ka man tas tiešām ļoti patīk. Atsaucoties uz visu bezgaumīgo kas mūzikas pasaulē vien ir bijis, abi džeki no Daft Punk ir kā stilīgākais hipsteris pasaulē, kurš pārsteidz mūs visus sakot, ka fano par Hameleonu Rotaļām un pat tev sāk likties "Varbūt tas patiešām ir lielisks seriāls..." Doin’ It Right ir tik vienkārša dziesma, ka to varētu radīt jeb kurš nedaudz paspēlējoties ar lētiem bungmašīnu ritmiem un vokoderiem piecās minūtēs. Bet tikai Daft Punk, iespējams, sliktāko dziesmu savas pastāvēšanas vēsturē spēj pārvērst par labāko dziesmu savas pastāvēšanas vēsturē, pieaicinot Panda Bear, kurš ar savu kora zēna vokālu to izdaiļo par īstu pērli. Doin’ It Right savā primitīvismā ir tik lipīga un revolucionāra dziesma, ka to var klausīties kaut vai desmitiem tūkstošu reižu un priecāties par to, ka roboti nav pārdevuši savu neesošo dvēseli kapitālistu cūkām līdz galam, spējot izdot arī kaut ko patiesu.

Mēneša albums: Deerhunter — Monomania

Deerhunter Bredfords Kokss ir, iespējams, lielākais mākslinieks mūzikas vēsturē. Varbūt tikai Ians Kērtiss bija vēl lielāks mākslinieks. Protams, šāds populisma sauklis ir pārspīlēts, bet vēlēšanu laiks mani ir ietekmējis, un es lietas redzu daudz citādāk nekā tām vajadzētu būt. Nomainījis gandrīz visu, kas tika izkopts gandrīz līdz perfekcijai iepriekšējos grupas lielformāta darbos, Monomania ir kā neliela atkāpe. Šoka terapija, kas palīdzēs sakopot smagā krīzē nonākušajam māksliniekam domas un nākotnē izdot tādu mūziku, kādu mēs no šīs apvienības gaidām jau gadiem. Dusmīgs un primitīvs rokenrols, kā izrādās, piestāv arī reverba mākonī iesūktam hipsterim, tādēļ populistiskais sauklis par lielo mākslinieku varbūt tomēr nav pārspīlēts. Jo lielisks mūziķis var dziedāt un spēlēt jebko — viņam vienkārši sanāk. Tagad gaidām metāla ietekmētus albumus no Toro Y Moi.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Vampire Weekend — Ya Hey

Man jāatzīst, ka vēl pēc pirmajām trim Ya Hey noklausīšanās reizēm tā arī nebiju sapratis, ko īsti par to domāt, un cik ļoti man tā patīk. Tomēr mēneša beigās, atskatoties uz visu tajā dzirdēto, atliek secināt, ka nekas atmiņā paliekošāks maijā nav dzirdēts. Kādā rakstā par Modern Vampires of the City lasīju grupas dalībnieku komentāru, ka to iemūžinot ar dažādiem pinķerīgiem ieraksta paņēmieniem tika mēģināts panākt to, lai ierakstā būtu pēc iespējas vairāk jūtams skaņas siltums. Šķiet, ka to panākt ir izdevies lieliski — dažbrīd tā vien šķiet, ka Ya Hey izstaro ļoti spēcīgu saules gaismu. Savā jaunajā albumā Vampire Weekend varbūt ir ķērušies pie nedaudz atšķirīgiem izpausmes līdzekļiem nekā ierasts, tomēr, blakus Ezras Kēniga samtainajai balsij, un prātvēdera dziesmu tekstiem, lieta, kas viņos ir palikusi pilnīgi nemainīga, ir spēja sarakstīt ģeniāli lipīgas melodijas, ko iebarot izslāpušajiem festivālu pūļiem. Katrā viņu albumā tādas ir vismaz piecas, un jaunākajā viena no tām ir Ya Hey. Ja tu vēl neesi šo pasludinājis par savu oficiālo vasaras himnu, tad ir pēdējais laiks to izdarīt.

Mēneša albums: Baths — Obsidian

Vēl pirms es paspēju pa īstam saprast, vai Pop Music/False B-Sides ir uzskatāms par pilnvērtīgu albumu, miksteipu, vai vienkārši nejaušu skaņdarbu apkopojumu, Losandželosas producents Baths (jeb īsto vārdu cienītājiem — Vils Veisenfelds) jau ir atpakaļ ar savu trešo (otro?) albumu Obsidian. Lai gan trīs gadu laikā man vēl joprojām nebija paspējis apnikt viņa debijas albums Cerulean — tā dziesmas vēl pavisam nesen turpināju klausīties tā, it kā tas būtu iznācis tikai vakar — ziņa par Obsidian iznākšanu lika sākt ļoti nepacietīgi to gaidīt, un, par laimi, cerības nav bijušas veltas. Tas ir izrādījies tieši tik labs, lai to izceltu kā labāko albumu šajā ar lieliskiem ierakstiem piesātinātajā maija mēnesī (un, kā izrādās, es pat nebiju vienīgais mūsu kolektīvā, kas bija plānojis to šeit pieminēt). Jau labu laiku pirms tā iznākšanas Veisenfelds klausītājiem solīja krietni tumšāku albumu nekā iepriekš no viņa dzirdēts, tādā stilistikā izvēloties arī tā nosaukumu — tas nosaukts par godu cietam, tumšas krāsas iezim (haha, cieto iežu ventilators), kas rodas lavas izvirdumu rezultātā. Un jāatzīst, ka viņš nav melojis, jo, lai gan skanējums ir palicis gandrīz tāds pats, noskaņa ir mainījusies. Baths debijas albumam raksturīgos krāsainos skaņu uzplaiksnījumus šeit ir nomainījusi nedaudz drūmāka tematika, tomēr to nav nemaz tik viegli pamanīt, jo tai pat laikā sirds siltums, ko izstaro viņa mūzika, ir palicis nemainīgs. Ja vien Tev nav principiālu iebildumu pret Baths spēlēto mūziku vai elektroniku kopumā (vai arī ja vien tev nav sirds), ir grūti klausīties viņa lauztajos ritmos un trauslajā falsetā nedomājot, ka šī ir viena no skaistākajām lietām, kas pēdējā laikā dzirdēta.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Little Boots — Beat Beat

Otrais Little Boots studijas albums ražīguma ziņā izrādījās identisks pirmajam. Viens uzkrītošs skaņdarbs, daži īslaicīgas uzmanības cienīgi un tā lai pietiek ierakstam. Beat Beat bija uzkrītošākā no desmit ierakstā esošajām kompozīcijām. Izteikti lipīga melodija, kuru bija grūti paturēt ārpus galvas. Palīdzēja atbrīvoties jeb aizvietoja (par laimi vai ne) Daft Punk un Farela Viljamsa veikumu. Pie šī funk stilā ieturētā gabala noteikti varētu pagrozīt gurnus arī kādā diskotēkā. Dziesmai gan visticamāk nav lemts ilgs mūžs kā dungojamam gabalam un milzīga popularitāte ne tik, bet izbaudīt to līdz tā sasniedz riebuma pakāpi tas neliedz.

Mēneša albums: Savages — Silence Yourself

Nevaru teikt, ka britu četrotnes Savages debija bija starp maniem gaidītākajiem maija ierakstiem. Manu skepsi vel vairāk pastiprināja grupas izteikumi par ļoti nopietno pieeju savai daiļradei, jo ir gadījušies līdzīgi gadījumi ar vilšanos gala rezultātā. No skepses līdz apbrīnai šoreiz bija viens solis (varbūt divi). Silence Yourself jau ar pirmo atskaņošanas reizi radīja manī patīkamu spriedzi. Pirmkārt tas attiecas uz vokālu, kas automātiski atrada savu vietu sarakstā līdzās citām manis iemīļotām balsu īpašniecēm. Karam raksturīgi saucieni lieliski izceļ Dženijas Betas spēcīgo balsi. Steidzīgajā City's Full pat jūtama neliela līdzība ar pašu panku krustmāti Patiju Smitu. Otrkārt — mūzika neasociējas ar stiliem un žanriem, kas dotajā mirklī plaukst un zeļ no jaunu talantu pārpilnības. Tā vietā, zem lakoniskiem dziesmu nosaukumiem (Shut Up, Strife, She Will, Hit Me) un basģitāras kā otras grupas solistes, ir grupa, kas iegūlusi septiņdesmitajos gados populārajā post punk un alternatīvā roka virzienā. Lieliska debija no pirmās līdz pēdējai sekundei. Jāatzīst, ka attieksme pret darbu šeit ir vairāk kā nopietna, jo no jautrības un uzdzīves šeit nav ne miņas.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Noah And The Whale feat. Anna Calvi — Heart Of Nowhere

Ja sākot domāt par to, kura dziesma būtu pelnījusi tikt izcelta šajā rubrikā likās, ka nekas tā īsti aizķēries nav, nedaudz vēlāk, pavisam nejauši izdzirdot Heart Of Nowhere, atskārtu, ka īstais variants taču visu laiku ir bijis manu acu priekšā. Ir neiespējami uzskaitīt, cik daudzas reizes to esmu klausījies, jo šis ir viens ellīgi labs gabals, turklāt ļoti daudzdimensionāls, lai visas labās īpašības atklātos pakāpeniski. Vispirms pamatīgi atmiņā iesēžas lieliskais vijoles solo, kas brīnišķīgi aizstāj galveno ģitāras rifu (starp citu, man bija iespēja nointervēt grupas vijolnieku Tomu Hobdenu — sarunu meklē eRokā jau nedēļas beigās), tad — dziesmas ļoti veiksmīgā struktūra ar reti lipīgo meldiņu, taču tam visam pāri stāv Anna Kalvi. Viņas vokļs pats par sevi šeit ir burtiski kā putna piens, tomēr tajos mirkļos, kad tas savijas ar Čārlija Finka dziedājumu, notiek kaut kas maģisks. Ticiet man — pēc pusotra mēneša šis reāli nonesīs visus esošos un neesošos Salacgrīvas jumtus!

Mēneša albums: The National — Trouble Will Find Me

Vēl pirms Trouble Will Find Me iznākšanas diezgan droši varēja prognozēt, ka šis ieraksts būs viens no galvenajiem pretendentiem uz mana mēneša albuma titulu, un ņujorkieši nepievīla. The National ir The National, un ar to arī viss principā ir izteikts — ja Tev patika viņu iepriekšējie veikumi (un man tie ir ļoti, ļoti tuvi), ir pilnīgi skaidrs, ka arī par šo būsi sajūsmā. Kolektīvs nav veicis nekādus krasus manevrus, līdz ar to skanējuma ziņā nekādu būtisku atšķirību nav. Manuprāt, daudz vairāk ir pamainījusies noskaņa, kas kopumā ir kļuvusi gaišāka. Īpaši jau tajās dziesmās, kurās apvienības solists Mets Berningers atļaujas uzdziedāt nedaudz augstāk kā parasti. Vairākkārt sanāca šo plati noklausīties tad, kad jutos galīgi iztukšots — vienalga, vai tas būtu nogurums pēc saspringtas dienas, asākas vārdu pārmaiņas vai arī pēc jebkā cita, The National spēj palīdzēt. Šī mūzika dziedē, uzlādē un iedvesmo, atkal un atkal pierādot savas kvalitātes.