Mēneša albums: maijs
Ir aizvadīts jau piektais mēnesis šogad, kurā jaunas un lieliskas mūzikas nav trūcis. Visdažādāko vecumu un popularitātes līmeņu mūziķi ir mūs pārsteiguši ar spēcīgiem albumiem un kompozīcijām, no kā ievērības cienīgāko izcelsim šajās rindās kā labākos ierakstus maijā.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Brockhampton — Heat
Brockhampton paši sevi raksturojuši kā "All-American boyband", lai gan ar klasiskām puišu grupām viņiem kopīgs ir tikai tas, ka tā ir grupa, kas sastāv no puišiem. Un arī par grupu to īsti nosaukt ir grūti — trāpīgāks apzīmējums būtu hiphopa kolektīvs, jo katrā no viņu dziesmām dalību ņem atšķirīgs skaits tā locekļu (tas gan ir arī visai loģiski, jo astoņi reperi vienā dziesmā neizklausās īsti praktiski). Heat ir singls no viņu drīzumā gaidāmā debijas albuma Saturation, un tajā ir dzirdamas piecu Brockhampton dalībnieku balsis, katram no tiem izceļoties ar savu, atšķirīgu, stilu, bet, pārsteidzošā kārtā, arī pie šādas dažādības katrs no pantiem izklausās iederīgs. Liriskajā ziņā Heat ir kā dusmu izlādēšana uz policiju, līdzcilvēkiem un visiem pārējiem, kas viņus sadusmojuši, bet īpaši izceļas dziesmas masīvais bīts, kas agresīvajām rindām piedod vēl papildus enerģiju. Kopumā Brockhampton man nedaudz atgādina Odd Future kolektīvu tā pirmsākumos, un jācer, ka arī viņi ir ceļā uz tikpat lieliem panākumiem.
Mēneša albums: Forest Swords — Compassion
Šķiet, ka britu producents Metjū Bārnss jeb Forest Swords dod priekšroku kvalitātei nevis kvantitātei, jo starp viņa debijas albumu Engravings un tā sekotāju bijusi gandrīz četru gadu atstarpe, bet tas ir atmaksājies, un arī maijā iznākušais albums Compassion ir saņēmis tikpat augstus vērtējumus kā tā priekštecis. Jāpiezīmē gan, ka arī šo četru gadu laikā Bārnss ir bijis visai aktīvs savā darbībā, veidojot skaņu celiņus filmām, videospēlēm, kā arī dejas un mākslas performancēm, bet tas nemaina iespaidu, ka Forest Swords savai mūzikai, iespējams, pieiet vēl rūpīgāk nekā citi mākslinieki. Par to liecina arī pati mūzika, jo viņa skandarbi ir kā milzīgas skaņu kolāžas, kur svarīga ir katra sīkākā detaļa. Un to šeit ir daudz — gan atrastas, gan īpaši ierakstītas skaņas, aizraujošas stīgu, pūšamo un arī neierastāku instrumentu partijas, kā arī līdz nepazīšanai pārveidoti vokāli, kas rada noslēpumainu un dažbrīd pat drūmu noskaņu, tā, it kā tas būtu muzikālais pavadījums tumšiem rituāliem. Interesanti, ka, lai gan albums ir pilnībā instrumentāls, pats autors ar dziesmām ir mēģinājis pastāstīt stāstus, jo, viņaprāt, ar instrumentālo partiju dažreiz var pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Šķiet, ka viņam tas varētu būt arī izdevies, jo daudzas no albuma dziesmām patiešām bez teksta palīdzības iztēlē rada noteiktas ainas, un tā, manuprāt, ir laba īpašība jebkuram albumam, it īpaši jau instumentālam. Es pieļauju, ka Forest Swords mūzikas uztveršana varētu arī prasīt piepūli, jo, kā jau minēju, tā ir piepildīta ar sīkām detaļām, bet tas noteikti ir tā vērts, jo ieklausoties tajā atklājas savdabīgs skaistums.
Jana Udovenko
Mēneša dziesma: Calvin Harris feat. Future and Khalid — Rollin
Šomēnes gribēju izcelt tieši Kalvina Harisa dziesmu, jo izklausās, ka britu elektroniskās mūzikas producents beidzot ir atjēdzies un atgriezies savā elementā pēc vairākiem gadiem pavadītiem lētas top 40 deju mūzikas varā. Kā nekā pirmais Harisa albums tālajā 2007. gadā bija daudz maz interesants, taču tad viņš sajuta naudas smaku un sadragāja savu reputāciju ar garlaicīgiem 'tuc, tuc' gabaliem. Tieši tādēļ ir it īpaši liels prieks par jaunajiem singliem Slide un Rollin, kuriem ir ne tikai svaigs skanējums, bet arī ļoti labi pieacinātie mākslinieki (Frank Ocean anyone?), kas palīdz Harisam radīt vienu vasaras hitu aiz otra.
Mēneša albums: Paramore — After Laughter
Par šo mēneša izvēli vēl joprojām brīnos pati, jo, atklāti sakot, pēc Paramore atgriešanās singla Hard Times nu nemaz nebiju sajūsmā par grupas jauno skanējumu. Lielāku interesi šim ierakstam man lika pievērst mūzikas kritiķi, kas viens aiz otra apmētāja to ar augstiem vērtējumiem. Tad nu sāku ieklausīties un atklāju, ka After Laughter patiešām ir ļoti slavējams albums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ne kurai katrai grupai, kas pastāvējusi vairāk nekā desmit gadus, ir izdevies atgriezties pēc ilgāka pārtraukuma ar pilnīgu svaigu skanējumu, kas tik tiešām strādā un piedāvā kaut ko gan jauniem, gan veciem faniem (atliek vien paklausīties Linkin Park jauno plati, kas ir kā puvušu tārpu urna, kuru nekad un nevienam nevajadzētu vērt vaļā). Otrkārt, After Laughter ir pilns ar aizraujošām melodijām, kuras tā vien gribas dungot vēl un vēl, lielisku vokālo sniegumu no Heilijas Viljamsas un dziesmu vārdiem, kas nebaidās pareflektēt uz mūsdienu sociālajiem apstākļiem, kas pieprasa nemitīgi būt laimīgam un priecīgam pat tad, kad īstenībā nemaz neiet tik labi. After Laughter ir svaiga elpa grupai, kas jau bija savā norietā un ļoti viegli varēja nemaz neatgriezties.
Normunds Vucāns
Mēneša dziesma: The National — The System Only Dreams in Total Darkness
The National atgriešanās singles pēc četru gadu klusēšanas bija paliels pārsteigums. Salīdzinot ar pieklusināto un lēnīgo Trouble Will Find Me materiālu, šis ir pilnīgs pretstats, kas nevis lēni ieskrienas, lai sasniegtu savu kulmināciju pašās beigās, bet gan sākas ar pamatīgu blīkšķi, paņem klausītāju ar pārsteiguma momentu un notur tā uzmanību līdz pat pašām beigām. The System Only Dreams in Total Darkness izklausās pat nedaudz dusmīgi (īpaši jau lielisko bungu motīvu dēļ), tajā pašā laikā arī nezaudējot to, kāpēc cilvēkiem šis kvintets vispār iepatikās — caur un caur jūtamo The National garu. To ir grūti noraksturot vārdiem, taču, noklausoties dziesmu, ticu, ka piekritīsiet man — arī enerģiskāki, nekā ierasts, ar pārsteidzoši izteiktu ģitāras solo un ļoti daudziem muzikālajiem slāņiem vienas dziesmas ietvaros vīri atgriežas, atkal esot virsotnē.
Mēneša albums: Slowdive — Slowdive
Salīdzinot ar daudziem citiem māksliniekiem, kas atgriežas pēc milzīgas pauzes, Slowdive atgriešanās starmešu gaismā ir bijusi pārsteidzoši sekmīga un nesāpīga. Viņu 2017. gada pašu vārdā nosauktais albums lieliski turpina grupas vislabākās tradīcijas vēl no deviņdesmitajiem, taču nekādā mērā necenšas kopēt aizgājušo laiku materiālu vai arī nedzīvo nostaļģijā par to. Slowdive ir moderns ieraksts, kas atmosfēriski un gaisīgi notver mirkļa sajūtas, ļauj aizmirsties, aizsapņoties, gluži kā šiem angļiem pienāktos to darīt. Klausoties šo albumu, mani atkal un atkal pārņem sajūta, ka tā ir ne tikai pienācīga atgriešanās, bet ļoti iespējams, pat labākais, ko grupa savas karjeras laikā ir spējusi panākt, un tas ir pats lielākais kompliments, ko šim ierakstam varētu sniegt.