Blogs: Tallinn Music Week 2014 atskaņas
Aizvadītajā nedēļas nogalē Tallinā jau sesto reizi notika lielākā mūzikas konference Ziemeļeiropā Tallinn Music Week. Otro gadu pēc kārtas tajā bija iespēja piedalīties arī eRoks.lv pārstāvjiem, un interesantāko, ko mēs piedzīvojām Igaunijas galvaspilsētā, šajās parādīsim un pastāstīsim arī Jums.
Pirmkārt jau jāsāk ar to, ka TMW no gada uz gadu aug ļoti acīmredzami. Vismaz starp piekto un sesto pasākumu atšķirību nejust nav iespējams. Visā pilsētā ir neskaitāmas vides reklāmas, klubi ir vēl pārpildītāki nekā pērn, turklāt arī organizatoriskā puse ir ievērojami uzlabojusies. Koncerti praktiski vienmēr sākas un beidzas paredzētajos laikos, kārtība to norises vietās ir daudz lielāka, arī dažādajās konferencēs un diskusiju paneļos piesaistītie lektori ir arvien zināmāki un zināmāki. Lieki piebilst, ka arī citu valstu grupu skaits un kvalitāte ir augusi, salīdzinot ar 2013. gadu.
Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz pasākumu ar izcilu uzrunu (man tiešām skauž, ka kaimiņiem ir tik kruts prezidents) sāka Igaunijas pirmais cilvēks Tomass Henriks Ilvess. Lielā mērā to veltījis šī brīža politiskajai situācijai Ukrainā, viņš parādīja, kādā zīmē festivāls paies. Diskusijas, kurās nebūtu jelkādu politisko atsauču, bija ļoti niecīgā skaitā, taču kopumā nevarētu teikt, ka tas viss būtu ļoti ietekmējis pasākuma norisi. Galvenais — koncerti — notika līdzīgi kā iepriekš, un šobrīd, kad pirmās emocijas ir nosēdušās, ir skaidrs, ka redzēts gana daudz kas interesants.
Pārliecinoši vājākā pasākuma diena izrādījās pirmā — no visiem redzētajiem mūziķiem vienīgie, kuru uzstāšanos būtu vērts pieminēt, ir somi Damn Seaguls un igauņi Junk Riot, un arī viņus par izciliem nosaukt nevarētu. Var jau būt, ka es vienkārši neaizgāju uz pareizajiem koncertiem, bet, parunājis ar citiem kolēģiem, drīzāk sliecos domāt, ka problēma ir nevis manā nespējā izvēlēties īsto piedāvājumu, bet gan dīvaini izstrādātajā programmā, kad ceturtdien īsti nav, ko dzirdēt, kamēr piektdien, un, jo īpaši, sestdien daudz kas lielisks pārklājas.
Piektdiena sākās ar ievērojamu vilšanos — ilgi gaidīju savu pirmo satikšanos ar igauņiem Tenfold Rabbit, kas dzīvajā ir reti garlaicīgi un ne tuvu nespēj parādīt to, ko māk ierakstos. Neskatoties uz vilšanos pašā vakara sākumā, divi citi koncerti to pilnībā kompensēja — lēnie un mierīgie vācieši Hundreds un aktīvie austrieši Gin GA. Īpaši interesanti šajā stāstā bija otrie — kaut gan viņi lielā mērā atgādina Bloc Party un ar neko īpašu neizceļas, tādu enerģiju savos koncertos spēj ielikt ļoti reti kurš izpildītājs. Starp citu, dzirdēju, ka grupa plāno atgriezties Baltijā līdz gada beigām — seko līdzi informācijai un ja vari, aizej viņus pavērot, nenožēlosi!
Kā jau sākotnēji varēja gaidīt, īstā pasākuma kulminācija pienāca sestdienā, kur atrodami visi, manuprāt, labākie festivāla koncerti — austriešu Velojet, Latvijas amerikānietes Ashnikko, igauņu Odd Hugo un mūsu pašu The Sound Poets. Ja Velojet un Odd Hugo īpaši nepārsteidza, nospēlējot aptuveni tik lieliski, kā es to gaidīju, tad Ashnikko gan bija pilnīgs šoks. Trausla, jauna meitene ar tādu iekšu, kādu sen nebiju redzējis — visas 30 minūtes viņa norepoja bez apstājas, turklāt darīja to tik labi, ka pat man, cilvēkam, kurš pret šo žanru attiecas ar gana lielu skepsi, sajūsmu noslēpt nav iespējams. Savukārt The Sound Poets, kuri uzstājās kā vieni no pēdējiem, bija gandrīz vai ķirsītis uz kūkas un TMW noslēdza ar blīkšķi un pašu spēcīgāko priekšnesumu. Jā, var jau būt, ka Jāņa dziedājums angliski izklausījās nedaudz dīvaini, bet viņa vokāla kvalitātes un izpildītās mūzikas episkums viennozīmīgi parādīja, ka šī apvienība ir gatava lielām lietām ne tikai Latvijas mērogā!
Protams, šie koncerti nebūt nebija vienīgie, ko dzirdēju, esot Igaunijas galvaspilsētā, taču tie bija tie, kuri man atstāja vislielāko pēcgaršu. Ja gadījumā arī Tu tur biji, droši padalies komentāru sadaļā ar to, kas Tev likās visforšākais — būtu interesanti salīdzināt viedokļus!
Foto: Linda Vintere
