Super Besse: Jo tālāk Eiropā mēs koncertējam, jo sajūsminātāka publika kļūst!

Vakar Ceļa uz Positivus jaunākajā epizodē sīkāk iepazināmies ar Baltkrievijas šobrīd eksportspējīgāko grupu Super Besse. Šodien piedāvājam interviju ar solistu un ģitāristu Maksimu Kulšu, basģitāristu Aleksu Sinicu un taustiņinstrumentālistu Pāvelu Mihaloku, par grupas karjeru līdz šim, koncertēšanu, albuma ierakstu un nākotnes plāniem.

Intervēja Normunds Vucāns un Staņislavs Fisenkovs.

— Pirms sarunas ar mums jums jau bija vairākas citas intervijas. Tās ļoti nenogurdina?

Maksims: Nē, nav tik traki. Ir jauki, ka kādam interesējam mēs un mūsu mūzika, ir patīkami parunāties un pastāstīt dažādas lietas.

— Tātad pagaidām visi jums vēl neuzdod vienas un tās pašas lietas?

M: Reizēm jā, bet ne tik daudz, lai šie jautājumi jau būtu apnikuši. Cerams, ka arī neapniks.

— Latvija grupai ir ļoti nozīmīga vieta — šeit daudz koncertējat, arī ierakstu kompāniju jums tagad ir no Latvijas. Vai ar šejieniešiem jums ir vieglāk saprasties un valodas barjera ir mazāka, nekā, piemēram, Lietuvā vai Igaunijā, vai arī tā ir tikai sagadīšanās?

M: Zini, jo tālāk Eiropā mēs koncertējam, jo sajūsminātāki klausītāji kļūst. Kad novembrī devāmies uz Somiju, koncerta organizators teica — ja cilvēki Somijā kratīs galvas, koncerts būs perfekts, jo viņi esot ļoti vēsa nācija. Nu ok, nodomājām,  sākām spēlēt, bet tur visi dejoja kā traki! Un nedomāju, ka daudzi saprata, par ko dziedam.

— Vispār ir daudz atšķirības koncertos starp vietām, kur cilvēki runā, un kur nerunā krieviski?

Alekss: Kopumā nē. Visur tomēr pamatā auditorija ir līdzīga, izņemot dažus īpašus gadījumus. Piemēram, vienā reizē Rīgā sanāca tikai cilvēki, kas bija vecumā 30 un uz augšu, visi sēdēja, skatījās, kā izskatāmies, aplaudēja pēc dziesmām, bet tas arī viss. Savukārt nākamajā reizē šeit visi bija jaunieši, ļoti aktīvi dejoja, trakoja, viss bija fantastiski. It kā viena pilsēta, bet tik dažādas publikas.

— Lasīju, ka pašā sākumā jums gāja grūti ar koncertu organizēšanu, īpaši Krievijā, kur esot nepieciešami aģenti, kas visu nodrošina.

A: Jā, bija tāds koncerts Smoļenskā, kas bija vienkārši briesmīgs, ne telpas bija labas un piemērotas, ne mums īsti samaksāja. Tagad gan jāsaka, ka tas bija tikai tāds izņēmums, jo kopumā Krievijā uzstāties ir ļoti jauki. Tur ciena mūziķus, vienmēr samaksā, sagatavo visu, kas nepieciešams, lai mēs varētu uzstāties. Piemēram, Baltkrievijā ir daudz sliktāk, jo gandrīz vienmēr Baltkrievijas koncertu organizatoru pirmais jautājums ir: „Džeki, bez maksas nevariet uzspēlēt?” [smejas]

Pāvels: Pēc tam jāsāk tirgoties, lai kaut ko dabūtu. [smejas]

— Kā vispār sākotnēji organizējāt savus daudzos koncertus ārpus Baltkrievijas, vai jums bija kāds, kas palīdzēja to darīt?

M: Pirms līguma ar I Love You Records paši rakstījām dažādiem festivāliem, arī leibliem, ar kuriem gribējām sadarboties. Atbildēja tikai trīs cilvēki, bet visas atbildes bija negatīvas. Ir ļoti sarežģīti ārzemniekiem koncertēt vai nokļūt festivālos, tādā ziņā ierakstu kompānija ļoti palīdz. Ne tikai ar reklāmu, bet arī ar to, ka var aizlikt kādu labu vārdu, vai kaut vienkārši parāda, ka esam nopietni mūziķi, jo esam viņu paspārnē.

A: Sākumā protams, ka bija grūti, jo esam no Baltkrievijas, neviens īsti nezina to vietu un nesaprot, ko gaidīr. Tagad ir daudz vieglāk, jo cilvēkiem iedodam disku, un viņi vismaz pievērš tam uzmanību.

— Jums ir jau tādi koncerti, kas iespiedušies atmiņā kā paši labākie?

A: Jā, protams. Positivus pagājušajā gadā, piemēram. Arī tas Somijā, ko pieminēju.

P: Man ļoti patika pēdējais Baltkrievijā. Tā bija vieta, kur nav ne virtuves, ne bāra, tikai kārtīga koncertvieta. Tas ir mazs klubs, bet bija pārpildīts. Sanāca daudz cilvēku, bija ļoti karsts, daudz enerģijas. Tiešām izbaudīju.

M: Vēl bija krievu portāla Afiša rīkotais pasākums. Arī tur bija pārpildīta zāle, viss bija lieliski. Turklāt tā bija trešdiena, kas visu padarīja daudz neticamāku — parasti mums foršākie koncerti ir nedēļas nogalēs. Bet man pašam katrs koncerts patīk, katrā ir kas tāds, ko atcerēties. Kur publika ir aktīvāka, kur ir ļoti labi organizatori, kur vēl kaut kas īpaši izceļās.

A: Arī šī gada Tallinn Music Week ļoti izcēlās, kurā Maksims gaisā uzlidināja ģitāru. Visa publika ļoti traki dejoja, un šis bija tāds moments, ko ļoti atcerēties. Viens fotogrāfs ļoti labi bija noķēris to to mirkli. Esi redzējis to bildi?

— Nē, bet es patiesībā jūs pirmo reizi redzēju tieši pirms gada Tallinā un arī šoreiz, tā kā metienu labi atceros. Kā jums pašiem šķiet, cik lielu iespaidu uz jūsu karjeru ir atstājis Tallinn Music Week?

A: Ļoti lielu, tā bija pirmā pieredze, spēlējot ārzemēs, pirmā iespēja sevi pārbaudīt, parādīt un iepazīt jaunus cilvēkus.

M: Vispār ir smieklīgs stāsts par šo visu. Pagājušajā gadā mēs pat neticējām, ka tur tiksim. Tikko bijām sākuši spēlēt kopā, aizvadījuši vien trīs koncertus, turklāt visus Baltkrivijā, bet tāpat izlēmām pieteikties.  Ilgi nesaņēmām nekādu atbildi, un jau likās neesam paņemti, jo uz vienu vietu pretendēja kaut kādas 30 grupas. Saņēmām atbildi burtiski pāris dienas pirms festivāla sākuma, izrādās, ka vēstule par to, ka esam pieņemti, bija kaut kur pazudusi, un viņi jau sāka uztraukties, kāpēc mēs neapstiprinām dalību, un domāt par to, ka jāaicina kāds cits! [smejas]

A: Pērn tur aizbraucot, bijām diezgan bikli, nedaudz baidījāmies trakot. Šogad jau visu zinājām, atļāvāmies būt aktīvāki, būt paši. Tad arī varējām kārtīgi nospēlēt, arī mētāt ģitāru gaisā.

M: Nedaudz atkāpjoties no jautājuma, mani vispār joprojām ļoti sajūsmina tas, ka visu laiku varam uzstāties tik daudzās vietās, turklāt cilvēkiem tas tiešām patīk. Piemēram, drīz braucam pirmo reizi uz Franciju, tas atkal būs jauns piedzīvojums. Ja kāds man pirms diviem gadiem teiktu, ka regulāri koncertēšu Latvijā, Igaunijā, Krievijā, arī visā Eiropā — neticētu!

A: Es jau teicu vienā citā intervijā, ka pēc iepriekšējā gada Tallinas pirmais koncerts Rīgā jau likās milzīgs sasniegums, pat nedomājām, ka kādreiz mums būs tāda iespēja. Tallina jau bija kosmoss, pēc kaut kā tālāk uzstāties vēl kaut kur — neticami!

— Kā nonācāt līdz līgumam ar I Love You Records?

M: Tas ir garāks stāsts. Ar Bruno [Rozi, I Love You vadītāju — aut.] pirmo reizi iepazināmies Tallinā. Pēc mūsu koncerta Viļņas mūzikas nedēļā, pie mums atnāca Džons Robs, mūzikas žurnālists no Anglijas, kas ir arī leibla Louder Than War pārstāvis. Un uzreiz teica, ka grib ar mums parakstīt līgumu. Izrādījās, ka tieši pēc viņa pie mums nāca Bruno ar tādu pašu piedāvājumu. Tā nu novienojāmies, ka I Love You izdos disku un pārstāvēs disku visā pasaulē, bet Louder Than War būs mūsu cilvēki Lielbritānijā, kas tur arī izplatīs ierakstu. Un tad vēl vieni citi pārstāvji mums ir Krievijā.

— Kas tieši noslieca izvēli par labu I Love You kā jūsu galvenajai ierakstu kompānijai?

A: Man patīk tas, cik ļoti viss šeit ir sakārtots. Mūs labi saprot, visi lieliski, ātri un kvalitatīvi strādā. Ja rodas kādi jautājumi, uz tiem uzreiz atbild.

M: Mums nekad nav nekādu problēmu, jo par visu ir padomāts. I Love You jau iepriekš ir palīdzējuši jaunajām grupām izsisties, turklāt visi kompānijas darbinieki ir tiešām patīkami cilvēki.

A: Mēs vienmēr esam pieraduši strādāt ātri — izdomājam ideju, uzreiz to ierakstam un gribam publicēt. Arī I Love You darbības stils ir līdzīgs, viņi lieki nekavējas nekur. Varam nesamazināt savu tempu tāpēc, ka kaut kur ir kāda birokrātija.

— Pēdējā laikā par jums daudz runā gan kritiķi, gan klausītāji. Vai tas neapgrūtina darbu pie jaunas mūzikas?

M: Nē. Mēs to ļoti nejūtam, vai vismaz nepievēršam uzmanību. Vismaz ne tādā ziņā, lai satrauktos. Ir ļoti patīkami zināt, ka cilvēkiem patīk tas, ko daram, un ceram, ka tā tas arī paliks turpmāk.

— Vai esat jau sākuši darboties arī pie jaunām dziesmām?

M: Nedaudz, bet ir tapušas tikai pāris idejas. Katrā ziņā ceru, ka turpmāk mūsu tempi nesamazināsies. Kā jau teicu, darbojamies ļoti strauji — būtībā uzreiz pēc idejas rašanās cenšamies to arī ierakstīt, arī tekstus mēģinu pievienot uzreiz.

— Jūsu mūzikā ļoti liela loma ir bungmašīnas skanējumam. Kā rodas tās ritmi?

A: Mēs ar Maksimu apmainamies ar idejām, es izstāstu, kā to gribētu, aptuveni parādu, piesīpējam idejas un sākam spēlēt.

— Šiem ritmiem ir liela nozīme?

A: Ļoti, jo es nemāku spēlēt bez bungām! [smejas] Patiešām, bez ritma tas ir ļoti sarežģīti, pašam censties noturēt meldiņu.

M: Jau esam teikuši, ka nedomāju, ka ar dzīvu bundzinieku mūsu mūzika būtu tāda, kāda tā ir tagad.

A: Es personīgi nekad arī neesmu spēlējis kopā ar ļoti labiem bundziniekiem. Viņi nav bijuši slikti, bet ne arī lieliski. Bungmašīna noteikti iedod pilnīgi citu dzīvīgumu, precizitāti, kas ir ļoti nozīmīgi aspekti mūsu dziesmās. Pat nezinu, kā tas ir, līdz ar to ir grūti noticēt cilvēku spējām izdarīt to pašu, ko spēj šī mašīna. Piemēram, dziesmā Holod tieši bungmašīnas precizitāte ļoti daudz dod.

— Holod ir arī pirmais singls no diska. Vai paši to izvēlējāties?

M: Jā, paši. Viss albumā ir mūsu pašu, arī vizuālās idejas, dziesmu secība un viss cits.

A: Es ar to visu nodarbojos, jo man liekas, ka neviens nevar izdarīt visas šīs sīkās lietas tikpat labi, kā mēs paši. Es vislabāk zinu, ko gribu redzēt diskā, kā tam jāizskatās, un kas jādara, lai pie tā tiktu. Tā teikt, ja gribi izdarīt labi, izdari to pats. Tas pats, kas ar bundzinieku — labāk izdaram paši, ja varam to neuzticēt citiem.

— Kur ierakstījāt albumu?

M: Minskā. Tā kā mums ir bungmašīna, viss process ir vienkāršāks — bungas un sintezatoru būtībā varam ierakstīt jebkur. Patiesībā, līdz šim lielākoties tos arī ierakstījām visdažādākajās vietās, arī guļamistabās un veikalos. Ar basu un ģitāru ir nedaudz sarežģītāk, tiem vajag citu akustiku.

A: Albumu gan pilnībā pārrakstījām studijā, tā bija pilnīgi citāda pieredze, nekā līdz šim bijām pieraduši. Arī producēts tas tika Minskā, vien māsterings notika ASV.

M: Demo līdz šim bijām ierakstījuši tikai vienā dublā, tagad gan šo to arī pieslīpējām, lai albumā visas dziesmas skan labāk.

 — Šis gads jums jau līdz šim ir bijis nozīmīgs un ļoti darbīgs, bet līdz gada beigām jums ir vēl daudzi plāni, cik zinu. Ko man jums novēlēt šī gada beigām?

A: Ierakstīt otro albumu. Tas ir galvenais mērķis.

M: Grūti tik tālu progrnozēt.

A: Jā, jo es pat nezinu, kas notiks rīt, kur nu vēl tik tālu. Bet albums būtu lieliski!

Foto: Publicitātes foto