Blogs: Ziemassvētki mēnesi ātrāk jeb Queens of the Stone Age Londonā

Sestdienas vakarā realizēju vienu no saviem lielākajiem koncertsapņiem, pēc nepilnu piecu mēnešu gaidīšanas beidzot nokļūstot Vemblija Arēnā, lai vērotu Queens of the Stone Age uzstāšanos. Es gaidīju īstu roka šovu, ko arī saņēmu visās tā spilgtākajās izpausmēs. Turklāt šis bija mans pirmais nopietnais koncerta apmeklējums ārpus Latvijas, kas visam piedeva vēl lielāku burvību. Bet tagad par visu pēc kārtas.

QOTSA par iesildītājiem bija izvēlējušies blūzroka apvienību Band of Skulls, kas rādīja labu sniegumu. Man tas bija nedaudz pārsteidzoši, jo iepriekš vērotajos koncertierakstos grupa ar ļoti kvalitatīvu izpildījumu neizcēlās, bet šoreiz skanēja patiešām atzīstami. Kad bija pienākusi vakara galveno varoņu kārta ieņemt skatuvi, uz ekrāniem tika skaitītas pēdējās 60 sekundes (bija viens lielais ekrāns, kuram malās bija novietoti vēl vairāki mazāki), kas jau tā pamatīgo spriedzi palielināja vēl vairāk. Publikai skaļi izkliedzot pēdējos ciparus, grupa sāka ar You Think I Ain't Worth a Dollar, but I Feel Like a Millionaire.

Agresīvais sākums tika turpināts ar jauniem un veciem hītiem (attiecīgi No One Knows un My God Is the Sun), un kopumā QOTSA 21 dziesmu garajai setlistei skrēja cauri visai ātrā tempā, ilgās pauzēs neielaižoties. Džošs Oms (latviešu valodā šis uzvārds latviskots dažādi, bet pieturos pie paša mūziķa pateiktā intervijā) ik pa laikam gan izmantoja iespēju kaut ko pateikt, neiztiekot arī bez ierastā apvainojuma drošības darbiniekiem, kritizējot viņu centienus ierobežot publikas uzvedību. Tika spēlētas dziesmas no visiem albumiem, izņemot pirmo, turklāt no jaunā ...Like Clockwork kopumā tika izpildītas astoņas. Bija nedaudz žēl, ka neizskanēja I Appear Missing, kas bija vienīgais skaņdarbs, kuru ļoti gaidīju, bet tā arī nesagaidīju. Uz vēl daudziem jo daudziem iepriekš nemaz necerēju un negaidīju — lai arī ir atkāpes, kopumā QOTSA setlistes lielākā daļa ir visai paredzama.

Toties bija liels prieks par Misfit Love, noteikti jāizceļ arī Better Living Through Chemistry, kura tika spēlēta vēl garākā un smagākā versijā. Šis bija ļoti augstas kvalitātes rokkoncerts, ar milzīgu enerģijas lādiņu, kas nāca gan no skatuves, gan publikas — sanākušie skatītāji (arēnas ietilpība ir aptuveni 12 500) dziedāja un dzīvoja līdzi grupai ļoti augstā līmenī. Pēc Go With The Flow un parastās daļas beigām grupa ierasti atgriezās uz vēl trim dziesmām, ieskaitot arī Feel Good Hit of the Summer un noslēdzošo, episko A Song for the Dead.

Nedaudz pievīla ekrāna izmantošana. Vairākās dziesmās vizualizācijas bija pārāk vienkāršas (piemēram, Vampire of the Time and Memory laikā, kad lielu dziesmas daļu tika projicēts ...Like Clockwork vāciņš bez jebkādas stāsta attīstības), tāpat savādu iespaidu atstāja kameru izmantošana. Tās tika lietotas tikai Monsters in the Parasol laikā, tā ka šeit noteikti ir neizmantots potenciāls. Vēl ne tas veiksmīgākais lēmums bija spēlēt ...Like Clockwork jau kā astoto — tā drīzāk būtu iederējusies nedaudz tuvāk programmas noslēgumam, nevis aptuveni tās vidusdaļā. Trojam van Luenam koncerta sākumā bija problēmas ar ģitāru, bet pie tā grupu noteikti vainot nevar.

Queens of the Stone Age popularitātes ziņā nevarētu uzskatīt par grupu no rokmūzikas augstākā plauktiņa — stadionus karalienes nepulcē. Toties arēnas tiek piepildītas līdz malām, un nu es tā pa īstam pārliecinājos, kāpēc. Rezumējot savu pieredzi — pilnīgi visām dziesmām līdzi dziedāju pirmo reizi. QOTSA!

Foto: hollywoodreporter.com