Arctic Monkeys - Suck It And See

Domāju, ka nebūs melots, ja apgalvošu, ka 2005. gada nogalē, kad plašāka sabiedrība pirmo reizi izdzirdēja Arctic Monkeys vārdu, viņi bija kā malks svaiga gaisa. Parādījušies no nekurienes, ieguvuši popularitāti ar fantastiskiem koncertiem un savu dziesmu bezmaksas dalīšanu gan internetā, gan arī koncertos, viņi uzreiz kļuva par mūsu (tā un šī laika jauniešu) paaudzes rokgrupu. Viņi bija tieši tas, ko visi meklēja — četri vienkārši puiši, kuri lieliski, enerģiski, nedaudz pasmagi, dara to, ko mīl (spēlē mūziku), turklāt mūzika, kura papildināta ar ļoti trāpīgiem tekstiem. Svarīgi, ka kvartets pamatīgi kontrastēja ar visiem citiem jaunajiem indie mūziķiem gan muzikāli, gan attieksmes ziņā.

Grūti noticēt, ka kopš When The Sun Goes Down un visām citām pirmā albuma himnām pagājuši jau seši gadi. Daudz kas ir mainījies šajā laikā — Alekss Tērners un draugi paspējuši izslimot zvaigžņu slimību (cik dzirdēts, nu tā esot garām), no parastiem šefildiešiem kļūt par pasaules mēroga rokzvaigznēm (visās šī vārda nozīmēs), un jā — arī viņu mūzika ir mainījusies. Ja Favorite Worst Nightmare visādā ziņā vēl līdzinājās Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not, tad 2009. gada Humbug mums parādīja citādus pērtiķus. Manuprāt, sliktākus (un to domāju kvalitātes ziņā, jo, piemēram, es neatceros, kad pēdējo reizi būtu klausījies kaut ko citu, izņemot Crying Lightening no šīs plates), turklāt jau tad bija skaidrs — tās nebūs pēdējās izpildītāju pārvērtības, un ka tās turpināsies arī nākamajā ierakstā. Jāatzīst, ka tieši tā arī ir noticis.

Pirmie divi vēstneši no Suck It And See (Brick By Brick un Don’t Sit Down ‘Cause I Moved Your Chair) radīja pamatīgu troksni blices agrīno darbu piekritēju vidū — daudzi jau sāka priekā berzēt rokas, sak’ beidzot ir atgriezusies tā enerģija, kas caurstrāvoja fantastisko pirmo disku, un kuras dēļ mēs visi iemīlējām britus! Arī es biju šo cilvēku vidū, aprīlī apgalvojot, ka Suck It And See ir visas iespējas kļūt par gada albumu. Diemžēl kļūdījos, jo nebiju gaidījis, ka neoficiālais un pirmais oficiālais singls būs vien patīkami izņēmumi, nevis likumsakarības...

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ir dažas grupas, kuras var atļauties eksperimentēt un katru reizi skanēt savādāk, nezaudējot savu šarmu, un ka ir grupas, kurām labāk turēties noteiktos rāmjos, citādāk viņi pazaudēs sevi. Pie otrajiem vienmēr pieskaitu arī Arctic Monkeys, jo viņi man (un lielākajai daļai pārējo) vienmēr asociēsies ar enerģiskumu, spurainumu (jebšu labvēlīgu nepakļāvību) un jaunības maksimālismu. Protams, cilvēki aug un mainās, es negaidu, lai viņi atkal atspēlētu Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not, tomēr palieku pie sava — popsīgas mīlas dziesmas sešdesmito estētikā viņiem nepiestāv. Es ļoti priecājos, kad to rada Tērners savos blakus projektos, viņa draugs Mailzs Keins (starp citu, to nosaucu kā savu mēneša albumu maijā), vai arī abi kopā zem The Last Shadow Puppets nosaukuma, taču, kā jau minēju, nespēju pieņemt šādus Arctic Monekys.

Principā gan muzikāli, gan, jo īpaši tekstu ziņā, Suck It And See atgādina teju jebkuru... Moriseja ierakstu. Vidēji ātras, nedaudz popsīgas dziesmas, kuras papildinātas ar apcerīgiem, galvenokārt, mīlestības tematikas tekstiem. Izklausās pazīstami, vai ne? Starp citu, nedrīkst nepieminēt, ka dziesmu teksti, kas līdz šim bija viens no galvenajiem kvarteta trumpjiem, šoreiz, manuprāt, vairs nav tik interesanti un asprātīgi kā iepriekš...

Var jau būt, ka nedaudz pārspīlēju ar kritiku, jo gluži vienkārši esmu pamatīgi vīlies platē, tomēr šis albums nav ne uz pusi tik labs kā to apgalvo, piemēram, NME. Man pietrūkst Arctic Monkeys raksturīgās enerģijas un asprātīgo tekstu, lai gan šie vairs nav puiši no Šefildas, tagad tās ir pasaules mēroga rokzvaigznes.

7/10