Mercury Prize 2013 piezīmes: 4. daļa
Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot pastnieka Pīta Bītlstona radītās piezīmes. Šogad mēs paši pastāstīsim vairāk par katru mākslinieku un albumu, kas cīnās par šo titulu. Papildus analīzei, klāt pievienosim arī mūsu prognozes par to, cik lielas ir konkrētā ieraksta iespējas laimēt — iedvesmojoties no kāda mūzikas apskatnieka, esam paņēmuši metamo kauliņu ar 12 skaldnēm, kurš mums pateiks, kas ir kas. Ja nu gadījumā mūsu šādā stilā veidotajām prognozēm īsti neuzticies, varēsi arī apskatīt, ko par visu šo procesu saka nedaudz oficiālāki bukmeikeri. Lai vai kā, pēc 30. oktobra, kad tiks pasniegta balva, varēsim palūkoties atpakaļ un uzzināt, cik tuvu patiesībai mēs bijām nokļuvuši.
Villagers — {Awayland}
Metamā kauliņa prognoze: 10/1
Bukmeikeru koeficients: 33/1
Bez ārkārtīgi lieliem komerciālajiem panākumiem (16. vieta britu topā gan ir vairāk, nekā solīdi, bet līdz pašai virsotnei vēl patālu) un vispārzināmiem hitiem, taču ar pamatīgu atzinību — tā noteikti var raksturot skotu puikas Villagers. Jau pirms trijiem gadiem viņu debijas ieraksts Becoming a Jackal tika pie Mercury nominācijas, bet šogad tāda pati atzinība pienācās Villagers otrajam albumam {Awayland}. Vai šoreiz veiksies vairāk?
{Awayland}ir diezgan īpatnējs albums. Pēc pāris mierīgajām ievaddziesmām, kurās bez ierunām dominēja folks, tālākajā ierakstā arvien vairāk iesaistās jauni elementi — te pēkšņi dzirdama gan elektronika, gan griezīga elektroniskā ģitāra, gan agresīvas bungas. Tas viss atnāk, lai visai drīz atkal atdotu grožus mierīgā skanējuma ziņā. Dažbrīd Konora O'Braiena vokāls skan sasodīti līdzīgi Vinam Batleram no Arcade Fire, bet dažbrīd es pats nespēju saprast, kā man iepriekš varēja rasties šāds salīdzinājums. Viss plūst un mainās, lai noslēgumā klausītājs varētu sagaidīt arī ritmisku džeza gabalu.
Ir gana daudz spēcīgu brīžu, arī daži nesaprotami. Kopumā noteikti var kaut daļēji saprast, kāpēc {Awayland} ir ticis pie tik prestižas nominācijas, jo tas ir neapšaubāmi piesaistošs, taču balvas iegūšana būtu kas neticams. Ja šis albums jāsalīdzina ar kādu alkoholisku dzērienu, prātā nāk absints. Nevis stipruma dēļ, bet tāpēc, ka {Awayland}, kopumā spējot radīt jēgu, brīžiem tomēr var skanēt pietiekami savdabīgi (lai neteiktu, ka dīvaini), ka jāsāk prātot, vai šāda mūzikas iedarbība neizsauks halucinācijas.
/Gundars Zaburdajevs/
Savages — Silence Yourself
Metamā kauliņa prognoze: 3/1
Bukmeikeru koeficients: 14/1
Pankrokā vienmēr ir notikusi cīņa pret kaut ko. “Panki pret U2”, “Panki pret politiku”, “Panki pret visu”. Šoreiz šī cīņa ir nonākusi jaunā līmenī, jo pašas cīnītājas šajā tik ļoti mačo žanrā, ir dusmīgas meitenes, bet tā lieta pret ko iestāties ir mobilie telefoni. Precīzāk cilvēki, kuri koncertus bauda caur šo plastmasas mantiņu ekrānu.
Silence Yourselfir ietekmīgs albums ne tikai tāpēc cik lielisks tas ir, bet arī tāpēc, ka sieviešu pankroks šķiet nekad nav guvis tādu uzmanību. Jā, es vienmēr esmu zinājis, ka meitenēm sanāk dusmīga un reizē gudra mūzika (Sleater Kinney vai Patijas Smitas piemērs), bet Savages ar savu debijas albumu šo visu ir pacēluši jaunā līmenī. Tas ir neticami intelektuāls albums, kuram varbūt pietrūkst nedaudz krāsu. Bet kāda jēga no krāsām, ja dzīvojam tik ļoti nožēlojamā pasaulē, kur cilvēce pārdevusi savas dvēseles modernajām tehnoloģijām un kļuvusi par Facebook un Twitter zombijdemoniem. Cienot dāmu tiesības, šoreiz merkuru balva varētu nonākt pie šīm meitenēm.
Silence Yourselfvar salīdzināt ar jeb kuru alkoholu, kurš reibina skarbi un stipri. Jo būt izvēlīgam alkohola ziņā nav forši, ja viss apkārt ir tik ļoti bēdīgi un slikti — galvenais ir piedzerties un vismaz uz dažām sekundēm aizmirsties.
/Rūdolfs Sietiņš/
Arctic Monkeys — AM
Metamā kauliņa prognoze: 6/1
Bukmeikeru koeficients: 10/1
Arctic Monkeys nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta, respektīvi, viņi Mercury balvai nav nominēti pirmoreiz. Viņu pirmie divi albumi šai balvai bija nominēti, attiecīgi, 2006. un 2007. gadā, un viņu debija Whatever They Say I Am, That's What I'm Not arī kļuva par šīs balvas ieguvēju. Kopš tā brīža nemanot ir pagājuši jau septiņi gadi, kuru laikā viņi izdevuši vēl četrus albumus un viņu piektais albums AM viņiem atkal ir atnesis viņiem Mercury nomināciju. Šo gadu laikā viņi ir diezgan pamatīgi mainījušies, no vienkāršiem Šefīldas jauniešiem kļūstot par pasaules mēroga rokzvaigznēm gan vizuāli, gan muzikāli. No vienkāršā un nedaudz haotiskā debijas albuma viņi ir nonākoša pie tā, ka katra skaņa viņu albumā liekas rūpīgi pārdomāta, bet, viņiem par laimi, tas nav apslāpējis enerģiju un degsmi, kas bija dzirdama viņu pirmajos ierakstos.
Iemesls, kāpēc AM ir nominēts Mercury balvai, patiesībā ir ļoti vienkāršs — Arctic Monkeys ir šī brīža lielākā no labajām un labākā no lielajām britu rokgrupām un to ignorēt ir pārāk grūti. Viņi ir viena no retajām šajā gadsimtā dibinātajām britu grupām, kurus bez jebkādām šaubām par hedlaineriem var aicināt paši lielākie pasaules festivāli, un, tajāpašā laikā, atšķirībā no dažām citām grupām, viņi joprojām nav zaudējuši kvalitāti un / vai spēju izklausīties interesanti. Jā, kā jau iepriekš esmu rakstījis, AM nav Arctic Monkeys labākais albums (lai gan R U Mine? un Do I Wanna Know? ir pašā augšgalā starp labākajām dziesmām, ko viņi radījuši), bet tas ir ļoti solīds albums, kas turpina stiprināt viņu statusu kā desmitgades lielākajai rokgrupai. Un, lai gan es nestrīdēšos ar tiem, kas liek citus šī gada albumus tam priekšā, jāņem vērā arī tas, ka mūsdienās šāda apmēra kvalitātes un popularitātes savienojumus reti kuram izdodas dabūt gatavus.
Manuprāt, Arctic Monkeys tuvākais salīdzinājums no alkohola pasaules ir Guinness, un ir vairāki iemesli kāpēc tā. Pirmkārt, Do I Wanna Know tumši tumīgais skanējums, kas saskan ar šī dzēriena raksturīgajām īpašībām. Otrkārt, tas, ka tie abi derēs gan vienkāršiem cilvēkiem, gan izsmalcinātākas gaumes īpašniekiem. Un treškārt — katrs jaunais Arctic Monkeys kauss it kā vienmēr skan pēc Arctic Monkeys, bet kaut kas viemēr ir mainījies, līdzīgi kā Guinness, kurš it kā ir viens un tas pats, tomēr katra pinte ir atšķirīga (tā vismaz apgalvo viņu reklāmas kampaņas).
/Lauris Anstrauts/
Mercury Prize 2013 piezīmes: 1. daļa