Arstarulsmirus koncerta apskats

Vakar vakarā Palladium zālē pirmo no pieciem Gustavorepertuāra atvadu koncertiem nospēlēja Arstarulsmirus. Aptuveni divas stundas garā koncerta laikā mūziķis retrospektīvi atskatījās uz iepriekšējo divpadsmit gadu laikā radīto, tādējādi, kā pats saka, pieliekot punktu šim savas dzīves un karjeras periodam pirms jaunu žanru aptveršanas.

Kaut gan pirmo reizi tā pa īstam ar Gustavo sastapos tūkstošgades pašā sākumā, dzirdot Jau-Tā-Jums un citus tā laika Beidzot singlus, pirmo reizi viņu sāku novērtēt vien līdz ar Viesības Viesnīcā/Pa Pāris Pantiem iznākšanu. Laikam jau bija vajadzīgs kaut kāds briedums un zināma prāta attīstība, lai spētu noķert kaut daļu ideju, kuras reperis savos tekstos ir iepinis un piedāvā klausītājiem.

Iespējams, tieši tāpēc, ka es vistiešākajā mērā esmu Viesību Viesnīcā/Pa Pāris Pantiem (nedaudz mazākā mērā arī sekojošās Trešās Elpas) klausītājs, vakardienas koncertu ļoti izbaudīju, jo tajā gana nozīmīga materiāla daļa ir tieši no šīm divām platēm. Zīmīgi, ka pretēji manām prognozēm, pilnībā netika ignorēts arī Beidzot, no tā izpildot pavisam īsu apkopojumu ar mirkļiem no pazīstamākajām dziesmām. Loģisku iemeslu dēļ tādas kompozīcijas kā Jau-Tā-Jums un Evita pilnā garumā izpildītas netika, toties skanēja No Lūpam Lasi. Jā, nedaudz cenzēta, bet tomēr skanēja, un nenoliedzami — tas kļuva par vienu no koncerta spilgtākajiem mirkļiem.

Kopumā pasākums bija sadalīts trijās daļās — jau pieminētā pirmo trīs disku retrospektīva, Pilsētas Portāla reinkarnācija (par šo diži daudz kā piebilstama nav, jo materiāls bija teju tāds pats kā Pilsētas Portālos Splendid Palace 2011. gadā) un noslēgums, kurā atkal valdīja krietni nepiespiestāka un mazāk oficiāla gaisotne nekā otrās daļas laikā. Tajā uz skatuves kāpa gan Jurgstulaistus (Čižiks), iedziedoties Kur Ir Mana Galodiņa laikā, gan Aleksandrs Volks, piedaloties, manuprāt, vakara interesantākajā kompozīcijā — Everestā. Tāpat netika aizmirstas arī Mūsu Soļi, Daudz Laimes, Plus/Mīnus, un jaunā Paldies, ka Esat, ar ko šovs noslēdzās.

Šodien pārdomājot vakar vakarā redzēto, galvā uzreiz raisās vairāki secinājumi. Pirmkārt, tīri muzikāli tas ir viens no interesantākajiem koncertiem, kāds Palladium jelkad ir redzēts. Hiphops dzīvo instrumentu pavadījumā skan ļoti labi, turklāt visu padsmit mūziķu spējas ir tiešām lieliskā līmenī. Otrkārt, ir neparasti dzirdēt tik atklātus un detalizētus dziesmu tekstu nozīmes skaidrojumus koncerta laikā, taču tie palīdz labāk izprast nule kā dzirdētās skaņas. Treškārt, es nekad iepriekš nebiju ievērojis, cik patiesībā ļoti organiski Gustavs no Gustavo kļuva par Arstarulsmirusu. Protams, vārda maiņa īsti organiska nav, taču muzikāli un tekstuāli uz to pusi ir iets ar katru albumu, un to vakar varēja manīt pat ar neapbruņotu aci. Ceturtkārt, atskaņotās divas Arstarulsmirusa dziesmas pagaidām izklausās dīvaini — atļaušos cerēt, ka tā pagaidām ir taustīšanās tumsā un variācija par tēmu, jo dzirdētais šobrīd nepārliecina. Visbeidzot, šis koncerts uzskatāmi parādīja, cik ļoti daudz lieliska materiāla ir radījis Gustavo. Ir skumji, ka dzīvajā, vismaz tuvākajā laikā, tas vairs netiks izpildīts, un tieši tāpēc — izmanto iespēju, lai vēl pēdējo reizi to visu dzirdētu, jo tas ir tā vērts!

Foto: Krists Kreics