Eagles of Death Metal - Zipper Down

Bija pagājis ievērojams laika periods, kopš Džošs Oms un Džesijs Hjūzs bija devušies studijā, lai pamatīgi izklaidētos un ierakstītu jaunu Eagles of Death Metal albumu. Tagad situācija ir mainījusies, jo apmēram pirms nedēļas dienasgaismu ieraudzīja dueta jaunākais veikums Zipper Down. Albuma filozofija ir vienkārša — kāpēc aiztaisīt rāvējslēdzēju, ja var ļaut tam, kas kājstarpē, brīvi karāties ārā.

Šāda attieksme grupai nav absolūti nekas jauns, jo gan filozofijas, gan skanējuma ziņā Eagles of Death Metal vienmēr ir balansējuši uz nenopietnuma robežas, pārsvarā pārkrītot šai robežai pāri un piezemējoties kādas pornozvaigznes apskāvienos. Zipper Down piedāvā veco labo formulu jaunā kvalitātē — ģitāras skan vēl netīrāk nekā jebkad iepriekš, un melodiju lipīgums savā kvalitātē tām seko cieši aizmugurē.

Kopš 2008. gadā izdotā Heart On Džošs Oms ir paspējis pamatīgi nocementēt savu roka dieva reputāciju, paceļot Queens of the Stone Age jaunā līmenī. Zipper Down labi pierāda, ka viņa Baby Duck alter ego joprojām ir gatavs ārdīties pie bungu komplekta, esot kā teicama ekstra Hjūza aktīvajām deju kustībām un raupjajam vokālam. Un šoreiz pat ne tik svarīgi ir tas, ka Oms grupas koncertos piedalās visai reti.

Zipper Down ir lipīgs garāžroka šedevrs, kurā ir dažas balādes (protams, Eagles of Death Metal balādes, nevis balādes to klasiskajā izpratnē), tomēr grupa ātri vien atgriežas pie ierastās formulas un spēlē rokenrolu, kurš labi iederas gan koncertzālēs un arēnās, gan uz mazas skatuves kādā pārpildītā klubā. Izceļas gan singli Complexity un Silverlake, gan īpaši netīrā Skin-Tight Boogie, kā arī Duran Duran 1980. gadu hita Save a Prayer kaverversija.

Tā vien šķiet, ka albuma panākumiem var patraucēt tikai fakts, ka daudzi joprojām viļas, saprotot, ka grupa patiešām nespēlē nāves metālu.

7.5/10