De Phazz koncerta apskats

Lai cik tas dīvaini nebūtu, šis bija pirmais De Phazz koncerts, kuru redzēju dzīvajā. Mūziķi Rīgā bija viesojušies vairākkārt (ja nekļūdījos ar rēķiniem, šī bija jau piektā mūziķu atrādīšanās Latvijas publikai), taču vienmēr kāds traucēklis bija liedzis man redzēt vāciešu koncertu. Iespējams, šāds pieredzes trūkums man liedz ieraudzīt kādu no šķautnēm, kas atkārtojas no reizes uz reizi, bet man (tāpat kā vēl vairākiem paziņām, kas viņus redzēja pirmo reizi) iespaids radās ļoti pozitīvs.

Jāatzīstas, ka visai sen nebiju bijis Sapņu Fabrikā un bija patiess prieks redzēt šo koncertvietu pilnu. Biju pārsteigts par koncerta organizatoru teikto, ka bija sanākuši nedaudz mazāk kā tūkstotis cilvēku — "uz aci" izskatījās, ka ļaužu ir aptuveni divreiz vairāk, bet tas laikam izskaidrojams ar optiskajiem māņiem nelielajā telpā. Jāpiebilst, ka publika šoreiz bija tiešām jauka, bija redzams, ka visi šeit nāca izbaudīt teicamu mūziku, nevis tusēties, kas šādos koncertos ir ļoti būtiski, jo labi apmeklētāji rada labu atmosfēru.

Pats koncerts sākās ar aptuveni divdesmit minūšu kavēšanos, kas nav nekas briesmīgs, turklāt jauki, ka soliste Peta Appletona jau pēc pirmās kompozīcijas atvainojās faniem par kavēšanos — it kā nekas liels, taču patīkami. Tāpat jāizceļ mūziķu lieliskā komunikācija ar publiku — jau Peta šajā elementā bija neslikta, taču otrs solists Karls Frīrsons bija nepārspējams — neticami harizmātiskais dziedātājs stāstīja patiesi smieklīgus jokus un draudzīgas piezīmes bija tieši tas, kas nepieciešams, tie, kopā ar mūziku, radīja patiesi intīmu un tuvu atmosfēru.

Iepriekš diezgan daudz biju domājis kā gan abi solisti savā starpā sadalīs koncertu, lai programmā organiski iekļautos gan viena, gan otra dziedātās kompozīcijas — izrādās, risinājums bija gaužām vienkāršs — viens izpilda pāris skaņdarbus, noiet no skatuves, grupa, kuras sastāvā šoreiz bija bundzinieks, ģitārists, taustiņnieks un saksofonists/flautists vienā personā, izpilda kādu daļēji instrumentālu gabalu izmantojot balss semplus, un iznāk otrs. Interesanti, ka katrs no viņiem uz skatuves parādījās četras reizes, turklāt katrā no tām ar citu tērpu — Peta mainīja kleitas, bet Karls — kreklus, žaketes un hūtes.

Līdz šim vēl nebiju gandrīz ne vārdu pieminējis par izpildījumu, un to darīju ar nodomu — gluži vienkārši viss, kas tika nospēlēts bija lielisks! Džeza, solmūzikas, fanka, salsas un tango kokteilis ar nelielām ambient mūzikas iezīmēm bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai relaksētos no ikdienas, iekļūtu savā sapņu pasaulē. Pateicoties šai stilu dažādībai visu laiku bija interesanti, un laiks paskrēja nemanot. Starp citu, šova ilgums arī bija vienīgais mīnuss, ko varēju atrast — prasījās ko vairāk par pusotru stundu.

Esmu pārliecināts, ka tiem, kas vakar izvēlējās citas izklaides, bija interesanti, taču tajā pat laikā ar drošu sirdi varu apgalvot, ka esat palaiduši garām vienu no gada labākajiem koncertiem Latvijā! Nākamreiz (un nešaubos, ka tāda būs) uzreiz kā izdzirdat par šo koncertu, skrienat pēc biļetēm. Garantēju, nenožēlosiet!

9.5/10

Vairāk foto atrodami šeit.

Foto: Santa Sirmoviča