FM Belfast koncerta apskats

Kaut kad jūlija otrajā pusē, kad bija pagājušas pāris dienas kopš FM Belfast koncerta izziņošanas jaunajā Palladium zālē, ar draugiem spriedām, ka šis šovs varētu būt viens no nozīmīgākajiem šogad, jo tā sekmes lielā mērā varētu ietekmēt turpmāko koncertdzīvi Latvijā. Ja tas izdotos, būtu diezgan reāli sagaidīt arī citas ļoti jaukas, bet pietiekami „mazas” grupas un izpildītājus, savukārt ja tas piedzīvotu fiasko, iespējams, blices, kurām šeit nav liela fanu vai atbalstītāju pūļa, sagaidīt varētu būt grūti, jo neviens taču nevēlas rīkot pasākumus, kuriem ir principā garantēta izgāšanās. Ar tādu domu arī vakar gāju uz Marijas ielu 21, jo par islandiešu kvalitātēm, vismaz pēc nostāstiem, šaubu nebija.

Ierodoties notikuma vietā nedaudz pārsteidza sanākušo skaits, jo šķiet, ka vairāk par sešiem simtiem cilvēku nebija. Interesanti, ka daudzi bija atnākuši jau laicīgi, redzot arī iesildītāju, dīdžeju Kārli Dagili (pats gan to palaidu garām), tomēr, kā vēlāk dzirdēju, praktiski visi esot stāvējuši malā un izskatījušies gana pasīvi. Tas nedaudz uztrauca arī koncerta organizatorus, kuri man atzina, ka baidās no tā, ka publika nepavilksies. Par laimi, jau pirmās vakara vaininieku izpildītās taktis parādīja, ka bažām nav pamata, un visi ir gatavi fantastiskai ballītei.

Fantastisko ballīti nepieminu nejauši, jo, lai gan organizatori jau bija solījuši preses relīzēs, ka viņi ir pasaules labākā ballīšu grupa, kaut ko tādu es negaidīju. FM Belfast ir ļoti harizmātiski (kurš gan būtu domājis, ka kāds latviešu publiku spēj apsēdināt uz zemes jau pirmās dziesmas laikā, kura, starp citu, ir dejiska?), neticami aktīvi (ne mirkli viņi nespēj nostāvēt mierā, kas šādai mūzikai ļoti piestāv) un atraktīvi. Rīgā uzstājoties kā sekstets, no kura kaut mirkli katrs atradās starmešu gaismā kā galvenais solists, pieci vīri un dāma atstāja arī ļoti jautru, jauku, piezemētu, vienkāršu un patiesu cilvēku iespaidus. Viņi spēja radīt to fantastisko sajūtu, ka viss, kas šeit notiek ir unikāls un neaprakstāms, ka ikviens vārds tiek teikts no sirds un ir patiess, un es tam visam noticēju. Ne katrs to spēj!

Cita starpā nedrīkst aizmirst, ka vakar debitēja Palladium stacionārā skaņas iekārta, kurai šīs bija īstas ugunskristības, jo, lai arī šo koncertu skaņas kvalitāte īsti ietekmēt diez vai spētu, nākamajos tā būtu nopietna problēma. Par laimi izrādījās, ka arī šajā ziņā viss ir lieliski un nu bez šaubām var teikt, ka Palladium kvalitātes ziņā ir soli priekšā visām citām zālēm Latvijā.

Atgriežoties pie šī raksta galvenās tēmas, nedrīkst nepieminēt fantastisko pūli. Jau minēju, ka tas bija visai mazskaitlīgs, taču enerģijas un atdeves ziņā tas pārspēja pat daudzus Arēnā Rīga redzētos. Nepameta sajūta, ka zālē neatrodas neviens nejaušs garāmgājējs, jo visi bija ne tikai aktīvi, bet arī zināja dziesmu vārdus un nebaidījās dziedāt līdzi, radot lielisku kopības un mājīguma sajūtu, kādu iespējams uzburt vien nelielā koncertzālē ar visai mazu sanākušo skaitu. Tāpat es nedrīkstu nepateikt arī to, ka dzīvajā islandieši izklausās daudz pārliecinošāki un spēcīgāki kā ierakstos. Godīgi sakot, kolektīva albumi manī īpašu sajūsmu nekad nav izraisījuši, taču tas nepārsteidz, jo daudzām izcilajām koncertgrupām neizdodas konvertēt savu pār visām malām pāri plūstošo enerģiju iespiest ierakstā.

Šodien man kāds draugs prasīja, pēc kā tad izklausījās FM Belfast. Atbildēt nebija viegli, bet, vismaz pašam tā liekas, to atradu — muzikāli tajā visā ir kaut kas no Cut Copy, skatuviski — I’m From Barcelona, bet redzot viņus dzīvajā, veidot salīdzinājumus ar kādu citu nav iespējams. Viņi ir FM Belfast, viņi ir unikāli, tāpēc tad, kad viņi atgriezīsies (un nešaubos, ka tas notiks jau pietiekami drīz) ne mirkli neminstinies un steidzies pēc biļetes. Nenožēlosi, tāpat kā nenožēloja neviens vakardienas koncerta apmeklētājs!

8/10

Foto: Alise Stefanoviča