Foals - Holy Fire

Jau kopš savas debijas Foals ir izcēlusies kā grupa, kas iet savu ceļu un dara tikai to, ko paši uzskata par pareizu, nevis akli seko kāda ierakstu kompānijas bosa pavēlēm. Sākot jau ar to, ka džeki debijas diskā neiekļāva savu pirmo lielo singlu Hummer, un turpinot ar izvēli otro plati Total Life Forever padarīt vēl nopietnāku un nobriedušāku, nevis komerciālāku, kaut gan iespēja bija doties arī tajā virzienā. Arī tagad, atgriežoties pēc trīs gadu pauzes, mūziķi ir turpinājuši attīstīties kā paši to vēlas, un rezultāts pavisam noteikti neliek vilties.
Holy Fire viennozīmīgi ir komerciālākais no visiem grupas albumiem, tas ir pieejamāks un saprotamāks plašākām ļaužu masām. Muzikāli tas ir tāds kā pirmo divu albumu labāko īpašību apvienojums (no Antidotes paņemts dejiskums, bet 2010. gada plates — atmosfēriskums) ar ievērojami attīstītām un nopulētām iepriekšējām idejām — ja deju mūzika, tad deju mūzika, ja asi ģitāru rifi, tad asi ģitāru ritmi, ja ambientās sajūtas, tad ambientās sajūtas. Viss ir darīts pamatīgi un ar pārliecību par sevi, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc tie (es sevi noteikti varētu iekļaut šajā lokā), kuri līdz šim līdz galam Foals nespēja izprast un novērtēt, nu viņos klausās ar prieku un interesi.
Nedaudz pārsteidz tas, cik ļoti viengabalaini ieraksts izklausās neskatoties uz gana daudzajām stilistikām, taču tas galvenokārt ir paveikts, sadalot plati tādos kā žanru blokos. Tā sākas ļoti enerģiski un nedaudz pasmagi, aiziet pie dejiskās sadaļas, līdz lēnām un nemanot tiek nobeigta ļoti ambientā gaisotnē. Tiesa, šim paņēmienam ir arī kāds paliels mīnuss — pēc ļoti jaudīgā sākuma Holy Fire otrā puse ne tikai nosēžas emocionālajā ziņā, bet arī kvalitatīvajā, jo visas spēcīgākās kompozīcijas ir sastopamas pirmo 25 minūšu laikā. Nav jau tā, ka uz beigām paliktu garlaicīgi, taču pietrūkst pārsteiguma momenta — kā tāda, kas radītu vēlmi nonākt līdz stāsta beigām, nevis apraut to pusē atkal un atkal.
Starp atsevišķām dziesmām īpaši gribētos izcelt ievadošo instrumentālo skaņdarbu Prelude. Tik spēcīgs diska ievads, manuprāt, nav dzirdēts kopš 2009. gada, kad dienasgaismu ieraudzīja The XX debijas albuma pērle Intro. Uzķerto enerģijas lādiņu ļoti veiksmīgi pārņem arī abi pirmie singli — gan jaudīgais un spēcīgais Inhaler, gan arī dejiskā himna My Number, kurā vismaz es saklausu gana daudz Cut Copy estētikas. Tāpat ļoti pārliecina arī sekojošais Bad Habit, tomēr pēc tā ko tādu, kas izceltos uz kopējā fona, ievērot neizdodas.
Kā jau ievadā minēju, Foals nav akli sekojuši kāda norādījumiem vai centušies atdarināt paši sevi, tā vietā izvēloties attīstīties. Tas ir izdevies gana labi, jo, kaut gan uz Gada albuma titulu Holy Fire diez vai varēs cerēt, es nevaru iedomāties muzikāli tik labu gadu, lai šis netiktu top 25.
8/10