Koncerta apskats: Foals Kopenhāgenā 15.10.
Stāvot pretī skatuvei un raugoties uz septiņām zvērīgām kobrām ar atplestiem žokļiem, es skaidri zināju, ka šis būs viens no mežonīgākajiem un trakākajiem priekšnesumiem, kuru jelkad nācies piedzīvot. Jāatzīst, to, ka koncerta beigās attapšos uz ceļiem ar puspavērtu blūzi, es tomēr nebiju gaidījusi.
Store Vega ir Kopenhāgenai ļoti netipiski padomju stilā iekārtota koncertvieta, taču tai piemīt Foals koncertiem tik nepieciešamais elements — balkons. Tie, kas kaut cik seko grupas aktivitātēm, noteikti būs pamanījuši, ka Foals vokālists Jannis Filipakiss nekad nevar atturēties no uzrāpšanās tajos, tādēļ zināju, ka arī šoreiz tas būs vien laika nevis varbūtības jautājums. Pirms dzīvnieciskas ārdīšanās koncerts iesākās ar spēcīgu elektronisku ļembastu un to pavadošo gaismu šovu, kas pat visveselīgākajam cilvēkam izraisītu epileptisku lēkmi. Pēc tā oksfordieši ieņēma skatuvi un sāka iesildīt publiku ar Prelude, kuru Pitchfork žurnālists Īans Koens Holy Fire albuma recenzijā ļoti acīgi bija nokristījis par gabalu, kas tieši tam arī domāts — festivālu un koncertu atklāšanai. Prelūdijas laikā paspēja iesilt ne tikai pēc Foals izbadējusies publika, bet arī puiši paši, un Jannis izgāza pudeli ūdens gan sev uz galvas, gan ģitāras, gan pirmajās rindās stāvošajiem.
Foals ir viena no tām grupām, kas sirgst ar „pārāk daudz labu dziesmu” sindromu, kas vien trim albumiem ir ļoti labs rādītājs, taču asaka koncerta setlistes izveidošanā. Tā kā šis koncerts bija jaunā albuma Holy Fire turnejas ietvaros, neliela priekšroka, protams, tika dota jaunajām dziesmām, taču grupa nekautrējoties cienāja atnākušos arī ar saviem vecākiem šedevriem. Īpaši, taču patīkami, pārsteidza, kādus apgriezienus uzņēmuši jaunās plates pirmie divi singli Inhaler un My Number. Tieši tie izpelnījās augstākos lēcienus, skaļākos brēcienus un lielākos sviedrus. Milzīgu pielūgsmi un pateicības klaigas saņēma arī pirmā albuma dziesmas Electric Bloom, Red Socks Pugie un Two Steps, Twice.
Lai arī kāda sava pastāvēšanas perioda dziesmas tika atskaņotas, Foals vīri ar krampi un nepārspējamu attieksmi nodemonstrēja, ko nozīmē īsts rokkoncerts. Jau no pirmajām notīm katrs strādāja ar milzīgu atdevi un enerģiju, bet tajā pašā laikā rokstāru bezrūpību, lecot iekšā pūlī, ārdoties un rāpjoties uz balkona. Pūlim tā bija labākā barība, un sanākušie pēc tīrākās sirdsapziņas centās sniegt tādu pašu enerģijas devu arī viņiem. Kad Jannis pateica Let’s fuck this place up, visi tieši tā arī darīja. Koncerts sasniedza kulmināciju encore jeb papildus dziesmu laikā, kad izskanēja Inhaler un Two Steps, Twice. Ieskanoties Inhaler, skatuves priekšā tika izveidots mošpits, kurā visi metās kā negudri, līdz ko Jannis iekliedzās And I can’t get enough SPAAAACE, savukārt uz Two Steps, Twice visi pietupās uz ceļiem un nepacietībā gaidīja, kad Jannis apskries apli pa balkonu un norāpsies lejā, lai visiem dotu signālu zaudēt prātu mūzikā un ārdīties tā, it kā šīs būtu viņu dzīvību pēdējās minūtes.
Foals lutināja ne tikai ar savu rokzvaigžņu harizmu, bet arī ar izcilu skaņas un izpildījuma kvalitāti. Lielākais atklājums šajā koncertā man bija kolosālā basģitāra, kas izteikti, bet neuzbāzīgi triecās cauri visām dziesmām, kamēr nav tik labi saklausāma grupas ierakstos. Turklāt gandrīz katra dziesma tika papildināta ar improvizāciju vai kādu līdz šim nedzirdētu elementu, kas atdzīvināja dziesmas un deva tām jaunu elpu.
Ak, jā, Foals prot arī prasmīgi izvēlēties iesildītājus. Šajā turnejā dažādās pilsētās viņiem pievienojas vai nu Cage the Elephant, vai nu No Ceremony///, vai nu Everything Everything, vai kā vakardien — zviedru/austrāļu duets Say Lou Lou. Skatoties uz viņām, tā vien šķita, ka uz skatuves reinkarnējusies Agneta Feltskoga un Annija-Frīda Lingstada jeb ABBA sievietes. Dvīņu māsu smalkās un burvīgi saskaņotās balsis ir ietērptas patīkami saldā popmūzikā, kas pirms gada sāka pievērst mūzikas kritiķu uzmanību. Kaut arī Kopenhāgenas publika, šķiet, vēl nebija spējīga atkost Say Lou Lou šarmu, Foals to jau bija izdarījuši un nekautrējās sludināt. Koncerta beigās Jannis paziņoja, ka viņas nākotnē būs lielas mākslinieces un šeit sanākušie varēs teikt, ka bija vieni no pirmajiem, kas viņas redzēja vēl maziņas un pašā sava uzplaukuma brīdī.
Pēc pusotras stundas pavadītas Foals kompānijā, man vēl vairāk kļuva skaidrs, kāpēc Lielbritānijā biļetes uz viņu koncertiem pazūd sekunžu laikā. Viņi ir eksplozīvi, nepieradināti un trakoti labi. Tā vien šķita, ka rindiņas Stay with me un So can you not go away if just for one day bija neviltots publikas lūgums spēlēt vēl un vēl, un vēl. Foals ir īsteni deju zāļu pagāni, kas pievērsīs saviem matemātiskajiem Havaju ritmiem ar vienu ģitāras vēzienu.
Foto ieskatu koncertā meklē šeit.
Foto: no personīgā arhīva.