James Blake - James Blake

Tad, kad 2010. gada nogalē domāju par lielākajām intrigām mūzikā šī gada pirmajos mēnešos, kā galveno izcēlu Džeimsa Bleika debijas albumu, jeb, precīzāk, to, cik tas būs veiksmīgs. Pērn viņš visus negaidīti pārsteidza ar lielisko CMYK EP (īpaši jāizceļ izcilā kaverversija Feistas dziesmai Limit To Your Love), kurā praktiski bija radījis jaunu žanru, sajaucot dabstepu ar ambient, kurā dzirdami arī solmūzikas un pat r’n’b motīvi. Šāds oriģināls kokteilis lika gaidīt brita debijas plati ar lielu interesi, jo par to, vai neko nemainot ieraksts būs interesants, daudzi šaubījās jau toreiz.

Diemžēl jau uzreiz jāsaka, ka visiem „neticīgajiem” izrādījās taisnība — Bleika veikums ir diezgan vienmuļš, garlaicīgs un pārlieku prognozējams. Diskā trūkst kaut viena pārsteiguma momenta, kaut viena mirkļa, kas izrautu klausītāju no viņa komforta zonas un liktu saausīties. Ne uz mirkli nepamet sajūta, ka londonietis, lai cik tas ironiski neizklausītos, baidās eksperimentēt, viņš baidās izmēģināt sevi savādākā ampluā. Tāpat nedaudz nogurdina fakts, ka pat visi pietiekami oriģinālie motīvi (piemēram, savas balss semplošana, veidojot nebeidzamu „cilpu”) tiek atkārtoti ne reizi vien, tādējādi nonivelējot to vērtību.

Protams, ierakstā nav tikai sliktās īpašības, tajā var atrast arī pietiekami daudz interesantu lietu, tomēr tas viss jau ir dzirdēts trijos iepriekšējos EP, tāpēc spēli „atrodi 10 atšķirības starp James Blake un [ievieto jebkura viņa EP nosaukumu]” spēlēt neieteiktu. No otras puses — ja nu gadījumā līdz šim esat kaut kādā veidā izvairījušies no puiša mūzikas, sadzirdēsiet daudz ko interesantu — lēnu un askētisku dabstepu, kas balansē uz robežas ar r’n’b, arī skaistu un trauslu vokālu, kas rada asociācijas ar Imogen Heap darbiem (jo īpaši viņas skaņdarbu Hide And Seek).

Kā labākās dziesmas vēlos izcelt trīs — šobrīd aktuālo singlu Wilhelms Scream, jau pieminēto Limit To Your Love un skaisto Why Don’t You Call Me. Īpaši interesants ir pēdējais gabals — muzikālo pavadījumu veido klavieres, savukārt balss pat ļoti atgādina Entonija Hagertija no Anthony & The Johnsons vokālu (Pirms pārmetat man kāda cita populāra Latvijas portāla kopēšanu, noklausāties dziesmu)...

Bleika debija ir interesanta, tomēr ne līdz galam pārliecinoša. Kreatīvās dzirksts apsīkums (vai bailes eksperimentēt, kas, manuprāt, ir ticamākas) liedza britam izmantot savu potenciālu pilnībā. Viņš noteikti var labāk.

6.5/10