Keitijas Melua koncerta apskats

Kaut gan Keitija Melua nekad nav bijusi starp maniem pašiem, pašiem iecienītākajiem izpildītājiem, viņas pirmais koncerts Arēnā Rīga 2008. gadā ir viens no maniem visu laiku vismīļākajiem koncertpiedzīvojumiem. It kā toreiz nenotika nekas īpašs, it kā viss bija kā ļoti vienkārši, bet emocionālajā ziņā reti kurš mākslinieks tā mani bija spējis aizķert. Neliegšos — šodien dodoties uz Arēnu, negaidīju, ka gruzīnu izcelsmes angliete spēs atkal uzkāpt uz tām pašām dvēseles stīgām, taču nu esmu spiests atzīt, ka kļūdījos. Viņa spēja sasniegt vismaz tās pašas, ja ne vēl augstākas, stīgas!

Pirms koncerta sākuma nedaudz parunāju ar pasākuma organizatoru Makroconcert pārstāvi Inesi Keišu, kura cita starpā izteica, ka Keitija ir viena no lielākajām zvaigznēm britu salās. Sākumā gribējās piekrist kādai citai blakus stāvētājai, kura tajā mirklī nespēja novaldīt smieklu spurdzienu un izmeta frāzi „kas tad viņa par zvaigzni?” stilā, taču nepagāja pat pusotra stunda, līdz sapratu, ka Inesei ir pilnīga taisnība. Nu jau deviņu gadu laikā kopš pirmā albuma Call Of The Search izdošanas, dziesminiece nemanāmi un šķietami klusi ir paspējusi sakrāt iespaidīgu singlu kolekciju, kuru pēc gadiem 15 noteikti atcerēsies kā šī laika klasiku pat tad, ja pašlaik to ne līdz galam atzīst un novērtē. Patiesībā es pat nobrīnījos — īsti neatminos pēdējo reizi, kad savā atskaņotājā pilnā garumā būtu nospēlējis kādu no viņas studijas veikumiem, taču šodien vārdus zināju un līdzi vilkt gribēju lielajam vairumam kompozīciju... Cita starpā vēl jāpiemin arī fakts, ka šovakar sapratu, cik tomēr izteikta koncertu mūziķe viņa ir — pat pēdējā ieraksta titulskaņdarbs Secret Symphony, kas studijas versijā, manuprāt, ir reti garlaicīga dziesma, šoreiz spēja aizraut un aizkustināt. Tas viss tikai pierāda, ka viņas statusu, vismaz šī žanra ietvaros, apšaubīt būtu, maigi sakot, muļķīgi, un Inesei ir pilnīga taisnība.

Kā jau teicu, vārdus zināju lielajam vairumam atskaņoto skaņdarbu, taču līdzi dziedāt tā arī neuzdrīkstējos, pat ne sev tik tuvās If You Were A Sailboat laikā — šī bija performance ar lielo „P”, tāda, kurā ieklausījās ikviens. Dziesmu laikā skaņas radīja tikai uz skatuves stāvošie, publikai atbildot ar vētrainiem aplausiem tikai dziesmu beigās un pēc skaņdarbu pieteikumiem (starp citu, šis bija teicams piemērs tam, kā jākomunicē ar publiku, jo visu laiku neatkārtojot tukšus „es jūs visus mīlu” tipa tekstus, tā vietā pastāstot par kompozīciju rašanos, var iegūt daudz labāku efektu). Gluži kā tad, kad Anna Kalvi pieskandināja Palladium pirms nedaudz vairāk kā gada, arī šoreiz sanākušie zināja, kur un kāpēc viņi ir ieradušies, tāpēc pilnībā ieklausījās un izbaudīja to, ko Keitija spēj dot. Ir nedaudz žēl, ka baudītāju skaits apstājās pie aptuveni 2000, taču, arī 2008. gadā tautas neesot bijis īpaši vairāk. Manā atmiņā gan bija palicis kuplāks pūlis, bet tā laikam ir tikai ilūzija. Tiesa — mazais Arēnas amfiteātris izskatījās ļoti jauki, atmosfēra bija gana intīma un lielākā daļa vietu — aizņemtas, tāpēc sūdzēties nav iemesla. Interesanti, ka pirms koncerta sākuma visai daudz dzirdēju ne tikai latviešu, krievu un igauņu valodas (mūsu ziemeļu kaimiņiem mūziķe šoreiz meta līkumu), bet arī daudzas citas, tostarp, lietuviešu. Tas ir zīmīgi, jo rītvakar šī tūres daļa tiks noslēgta Kauņā.

Zinu, ka tas izklausās diezgan neticami, bet šī bija viena no retajām reizēm, kad Arēnas Rīga akustika bija tiešām lieliskā līmenī, un skaņa visu laiku bija kristāldzidra. Turklāt tas tā nebija vien pašā sākumā un beigās, kad Melua atradās prožektoru gaismā viena pati ar savu ģitāru. Nē, viss bija tikpat skaidri saprotams arī tad, kad pievienojās stīgu kvartets (divas vijoles, alts un čells), klavieres, otra ģitāra, bungas un kontrabass (vai arī basģitāra — šo instrumentu rokāde notika vairākas reizes). Nedrīkst arī nepieminēt to, ka man liekas, ka dziedātājas balss šo četru gadu laikā ir kļuvusi vēl spēcīgāka un pamatīgāka, turklāt pieaudzis arī dažādu nianšu skaits, ko tajā var saklausīt, kas kopējo skanējumu padara ievērojami interesantāku.

Īpašu atkāpi ir pelnījis enkors, kura laikā starp visas tūres laikā ierastajām Nine Million Bicycles un I Cried For You, publikai tika uzdots jautājums: „vai ir kas tāds, ko es vēl neesmu nospēlējusi, bet jūs gribat dzirdēt?” Tika izteikti dažādi lūgumi, bet dziedātāja saklausīja saucienu pēc Dženisas Džoplinas skaņdarba Kozmic Blues kaverversijas. Manuprāt, tā arī bija koncerta augstākā virsotne, pēc kuras aplausi nebeidzās vēl ilgi. Tāpat jāizceļ arī The Night I Dreamed I Was Awake, kura vēl nav ierakstīta studijā. Tas noteikti nav dziesminieces spēcīgākais veikums, taču līmenis ir pietiekami labs, lai to gribētos noklausīties vēl.

Es zinu, ka pēdējā laikā pēc koncertiem sanāk to rakstīt visai bieži, bet arī šoreiz neizvairīšos no nu jau ierastā sakāmā. Esmu pārliecināts, ka Ketija Rīgā viesojās nebūt ne pēdējo reizi, turklāt vismaz pašlaik viņa pierāda, ka ar gadiem paliek tikai labāka. Nav iemesla domāt, ka kaut kas mainīsies tuvākajā laikā, tāpēc tad, kad Tev rodas iespēja doties uz viņas koncertu, nedomā ne mirkli un steidz iegādāt biļetes. Jo ticu, ka arī Tev tas kļūs par vienu no visu laiku mīļākajiem koncertiem!

Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:

1. Piece By Piece

2. If You Were A Sailboat

3. I’d Love To Kill You

4. Closest Thing To Crazy

5. Mary Pickford

6. The Flood

7. A Moment Of Madness

8. Gasoline Alley

9. The Cry Of The Lone Wolf

10. If The Lights Go Out

11. Spider’s Web

12. The Walls Of The World

13. Secret Symphony

14. The Bit That I Don’t Get

15. Forgetting All My Troubles

16. The Night I Dreamed I Was Awake

17. Call Of The Search

18. Moonshine

19. Two Bare Feet

Piedevas:

20. Nine Million Bicycles

21. Kozmic Blues

22. I Cried For You

Foto: Linda Vintere