Koncerta apskats: a-ha Arēnā Rīga

Jau no paša sākuma situācija Arēnā Rīga šovakar radīja, maigi izsakoties, nelielu neizpratni. Lai arī norvēģu mūzikas leģendu a-ha atgriešanās koncerttūres koncerts bija kvalitatīvs un kopumā noteikti vērtējams ar plusa zīmi, dīvainību netrūka. Ierodoties Arēnā līdz ar pasākuma nolikto sākumu plkst. 19:30, nācās secināt, ka stāvvietās cilvēku nav gandrīz vispār — vien neliels bariņš pašā priekšā.

Tiesa, pirmais sēdvietu stāvs bija aizpildīts salīdzinoši pieklājīgāk, bet augšējais bija pat diezgan pilns. Nolēmis, ka stāvvietu piepildīšanās ir tikai laika jautājums, sāku prātot, kas īsti iesildīs vakara galvenos vaininiekus, bet... Tādu nebija. Lai arī tam it kā nevajadzētu pārsteigt, jo iesildītāji iepriekš nebija izziņoti, šī nebūtu pirmā reize, kad ievadošā grupa iepriekš netiek atklāta, turklāt šāda līmeņa koncertos iesildītāji ir pašsaprotama un ierasta prakse. Kas attiecas uz skatītāju skaitu — stāvvietās to arī beigās bija neizprotami maz, savukārt sēdvietas bija aizpildītas gandrīz pilnībā.

Ne šovakar — ar pieklājīgo 15 minūšu kavēšanos uz skatuves kāpa a-ha. Salīdzinot ar atvadu tūri, kur uz skatuves bija pieci cilvēki, šoreiz trio pavada četri citi mūziķi — sastāvā atkal ir sieviešu vokāls, kurš jo īpaši svarīgs ir Velvet laikā. Jāpiebilst, ka šoreiz Velvet dzied ģitārists Pauls Vāktars-Savojs (atmosfēriskais skaņdarbs sākotnēji bija izdots kā viņa solosingls), bet taustiņinstrumentālists Magne Furuholmens pārņēma vadošo vokālu Lifelines laikā.

Kopumā grupa nospēlēja gana daudz savu hitu, lai arī pietrūka vēl kādas dziesmas no Minor Earth Major Sky albuma, apdalīts bija arī Analogue un, kas interesanti, arī jaunais albums Cast of Steel, no kura a-ha nospēlēja tikai vienu dziesmu, turklāt arī tikai akustiskajā versijā. Lielāks uzsvars tika likts uz karjeras sākumu, jo īpaši uz otro ierakstu Scoundrel Days. Noslēgumā, protams, karjeru definējušās The Sun Always Shines on T.V., The Living Daylights un fināls ar Take On Me.

Lai arī mūziķu tehniskais izpildījums bija ļoti augstā līmenī, nedaudz atkāpjoties no skatuves, skaņa varēja būt spēcīgāka. Trīs videoekrāni un gaismu šovs noteikti varēja tikt izmantots pamatīgāk un plašāk — patiešām ievērojamu baudījumu vizuālais aspekts deva vien pāris reizes, piemēram, Take On Me laikā, kad dziesmas slavenā videoklipa motīvi bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Visbeidzot, grupas atdeve atstāja neviennozīmīgu iespaidu. Lai arī Mortens Harkets nekļūdījās ne notī un pierādīja, ka joprojām ir augsta līmeņa vokālists, viņa ķermeņa valoda un kustības bija ļoti atturīgas. Savojs un Furuholmens bija aktīvāki, taču tāpat nepameta sajūta, ka atkalapvienošanās norvēģu trio nemaz tik lielu prieku nav radījusi. Papildus tam publikas atsaucība līdzi dziedāšanā arī nebija tā lielākā, kas liek teikt, ka, lai arī koncerts bija labs, to grūti nosaukt par ļoti iespaidīgu uzstāšanos.

Foto: DELFI/f64