Koncerta apskats: Carl Barat and The Jackals
Karlam Baratam vienmēr bijis kāds plāns B — solo projekts, tad apvienība Dirty Pretty Things, tagad arī Carl Barat and The Jackals. Tikai pāris mēnēšus pēc The Libertines kārtējās apvienošanās Barats nāca klajā ar jaunizveidotu grupu, kuras debijas albums izdots šī gada februārī — jāatzīst, ka ar lielām grūtībām tam izdevās pievērsties, bet ar vēl lielākām grūtībām — turpināt klausīties to pēc svētdien notikušā koncerta. Ja mēs vēlamies šo jauno Barata mūziku saukt par “īstu mūsdienu rokenrolu”, tad šiem skaņdarbiem nevajadzētu būt iesaldētiem mūzikas atskaņotājos — kamēr tajos nav iepūsta īsta dzīvība, tie skan visai vienmuļi. Lūk, koncertā — tā jau bija pavisam cita, vienreizēja enerģija!
Tā vietā, lai meklētu vainīgos vai attaisnojumus tam, ka brīvdienu vakarā koncertzālē Palladium uz Carl Barat and the Jackals koncertu ieradās maz cilvēku, labāk teikt: mazāk cilvēku, vairāk vietas dejām! Pretēji ierastajam, ka koncertu ievada iesildītāji, šoreiz Barats un Šakāļi sāka uzreiz, turklāt laicīgi un skaļi ar Victory Gin, pie kuras publika uzsāka jau pirmās deju vētras. Gandrīz vai neticami, bet visnotaļ patīkami vērot.
Koncertzālē Palladium vienmēr ir veidojusies privāta atmosfēra koncertos, tādēļ publika tur bijusi gaužām kūtra, taču šoreiz tā bija patiešām jaudīga privātā ballīte — izskanējušo viedokli, ka nelielā publika mūziķi nobiedējusi un mazinājusi vēlmi mijiedarboties ar publiku, gribētos apšaubīt ļoti, ļoti, ja ne pat noliegt. Tieši otrādi — šķita, ka koncerts bija tieši tik privāts, ka uzmanību varētu veltīt teju katram klātesošajam, un Barats to arī darīja — tādi sīkumi kā “paldies” un “kā Jums iet?”, komplimenti līdz pat pēdējai dziesmai, rokas paspiešana kvēlākajam fanam, īsa vārdu apmaiņa vai atbilde uz kādas dāmas fanātisko kliedzienu, nozīmēja daudz.
Grupa koncertu turpināja ar tādiem spilgtākajiem skaņdarbiem no debijas albuma kā Summer In The Trenches un March Of The Idle, taču koncertā iekļāva arī vairākas Dirty Pretty Things, The Libertines dziesmas un pat Babyshambles The Ballad Of Grimaldi, kuras kaverversiju Karls Barats izpildīja viens pats. Jāatzīst, ka pierasts vērot Dohertiju un Baratu kā neatdalāmu veselumu, ķermeņus, kuru dvēseles savienojas mūžīgā gaismā, bet šajā vakarā uz Baratu visi lūkojās kā uz vienu, kā uz vienīgo līderi. Grupas nosaukums tā arī pasaka — ir Karls un tad ir pārējā grupa, kas nav pārmetums viņiem, bet tikai lielāka uzslava Karla šarmam.
Atgriežoties uz skatuves pēc ilgstošām ovācijām, ko paveica vien pāris desmiti cilvēku, grupa piedevās nospēlēja vēl piecas dziesmas, lai gan jau pēc trešās šķita, ka gatavojas pamest skatuvi (kā tas notika Pēterburgā un Minskā) — šķiet, ka grupai tiešām no sirds patika spēlēt mūsu publikai, bet publikai — atdot sevi pilnībā. Par spīti nelielajam apmeklējumam grupas sniegums un publikas enerģiskā atdeve bija patīkams svētdienas vakara noslēgums. Kvalitāte pāri kvantitātei!