Koncerta apskats: Hurts Arēnā Rīga
Vakar Arēnā Rīga uzstājas grupa, kuru Latvijā jau varam uzskatīt par regulāru viesi — britu sintpopa apvienība Hurts. Duets pie mums pirmo reizi pabija vēl 2011. gadā, kad sniedza lielisku uzstāšanos Positivus festivālā, kā arī jau vienu reizi bija viesojies Arēnā, kad sniedza koncertu sava otrā albuma tūres ietvaros 2013. gada beigās. Līdz ar to var lieliski novērot un spriest par to, kā Hurts skanējums un tēls laika gaitā ir mainījies.
Pašos pamatos Hurts joprojām pieturās pie sintpopa skanējuma ar drūmu pieskaņu, kaut gan šī nokrāsa jaunākajā ierakstā Surrender brīžiem vairs nav tik uzkrītoša — Some Kind of Heaven, kura izskanēja jau koncerta sākumā, ar neko daudz neatšķiras no citiem pophitiem, savukārt Lights ir diezgan daudz fanka iezīmju un tā skan visnotaļ "gaiši".
Arī Hurts skatuves tēls lielos vilcienos ir palicis nemainīgs, kaut gan šie vairs nav divi uzvalkos ģērbti puiši, kuru izlaušanās no drūmās un atturīgās skatuves lomas ir reti novērojama — 2016. gadā uz skatuves viss notiek daudz atbrīvotāk gan uzvedības, gan ģērbšanās stila ziņā. Protams, rožu mešana publikā joprojām ir spilgts vokālista Teo Hačkrafta meistarstiķis un nekur nav pazudis.
Koncerta sākumā skatuves priekšā, kā arī starp grupu un tās pavadošo sastāvu tika nostiepti divi audekli, kas pildīja projekcijas ekrānu funkcijas. Uzreiz saskatīju nelielu un attālu līdzību ar to, ko savos koncertos ir darījuši Nine Inch Nails, par ko atgādināja arī spēles ar ēnām — pirmo divarpus dziesmu laikā pavadošie mūziķi atradās aiz audekla un pārsvarā bija redzamas tikai viņu ēnas. Kopumā tika radīts iespaids, ka mūziķi atrodas savdabīgos krātiņos.
Gaismu šovs brīžiem varēja būt iespaidīgāks un savu augstāko punktu visai vienkāršā veidā sasniedza Wonderful Life ievadā, kad, pārējai skatuvei paliekot gandrīz absolūtā tumsā, liels daudzums gaismas tika raidīts Adama Andersona klavieru virzienā. Divreiz Arēnu izgaismoja arī sanākušās publikas telefonu gaismiņas — šis efekts šoreiz nostrādāja ļoti veiksmīgi.
Runājot par izpildījumu, koncerts bija augstā līmenī — Hačkrafta vokālā atšķirības no ieraksta varēja sadzirdēt tikai pāris reizes, arī instrumentāli vietu kritikai atrast ir ļoti sarežģīti. Sākusi ar Some Kind of Heaven un otrā albuma hitu Miracle, grupa pārsvarā spēlēja pirmo un līdz šim pēdējo albumu, uz beigām pietaupot karjeras sākuma lielos hitus — gan jau pieminēto Wonderful Life, gan Better Than Love, savukārt pašā noslēgumā izskanēja sirdi plosošā Stay.
Sanākusī publika noteikti nevar justies vīlusies — Hurts nospēlēja kvalitatīvu koncertu un pierādīja, ka savā lauciņā un savā vietā mūzikas biznesā jau ir gana pieredzējuši profesionāļi, kas zina, kā saviem faniem pasniegt to, ko viņi vēlas. Nav nekādu šaubu, ka ceļu uz Latviju šī apvienība atradīs arī vēl pēc kāda laiciņa.
Foto: Mārtiņš Otto, TVNET.lv