Patrika Volfa koncerta apskats
Ejot uz kādu koncertu, viena no svarīgākajām sajūtām, kuru iespējams gūt, ir pārsteigums. Pārsteigt mūziķi var visdažādākajā veidā — ar izcilu skanējumu, jaunām dziesmām, spēcīgu šovu, ļoti enerģisku izpildījumu vai virkni citu lietu. Vakar vakarā Palladium koncertzālē Patriks Volfs nepārsteidza ar savu mūziku vai izpildījumu, taču viņš noķēra lielāko daļu publikas pilnīgi nesagatavotu ar savu labestību un patiesumu. Iespējams, citā dienā šķistu savādāk, taču vakar šāds piedāvājums likās daudz vērtīgāks par perfekti iestudētu perfektu šovu, kurā viss notiek bez mazākajām kļūmītēm.
Patriks ir mākslinieks ar lielo „M”, dīva, kurš dzīvo savā pasaulītē, ļoti mierīgi uztverot visu to, kas notiek apkārt. Ja viņš vēlas kavēt ierašanos koncertzālē — tā tam ir jābūt. Ja pēkšņi rodas vēlme nomainīt visu iepriekš apstiprināto plānu un soundčeku veikt pirms intervijām — arī tas ir pieņemami. Ja mirklī, kad būtu jākāpj uz skatuves viņš izdomā, ka mugurā esošais tērps nav atbilstošs attiecīgā mirkļa sajūtām, pareizā rīcība ir iepauzēt, lai atrastu apģērbu, kurš derētu daudz vairāk. Liekas, ka šāda rīcība un attieksme pret apkārtējo pasauli varētu kaitināt un šķist ļoti augstprātīga, taču nē — viņš ir ļoti sirsnīgs un jauks cilvēks, un lai vai ko mūziķis darītu, ir jūtams, ka tie nav uzspēlēti zvaigznes untumi, bet gan viņa ikdienišķās vājības un dīvainības, bez kurām Volfs nebūtu Volfs.
Priekšnesums sākās ar 35 minūšu nokavēšanos, kas daļēji bija saistīta ar jau pieminētajiem apģērba meklējumiem, bet daļēji arī ar tehniskajām problēmām. Lieta tāda, ka pārbaudot visus instrumentus (uz skatuves atradās akustiskā ģitāra, vijole, arfa un flīģelis, ko spēlēja vakara galvenais varonis, kā arī vijole, akordeons un klarnete, ko spēlēja trīs pavadošie mūziķi) ģitāra atteicās darboties, tādēļ līdz pēdējam tika meklētas iespējas veikt remontdarbus. Saprotot, ka tas nav iespējams, mūziķis kāpa uz skatuves, paziņoja sanākušajiem skumjo ziņu par mīlētā instrumenta aiziešanu viņsaulē, un... to vienkārši aizstāja ar pārējiem pieejamajiem instrumentiem tajās dziesmās, kuras it kā bija paredzētas ģitārai.
Šīs tūres moto ir absolūta improvizācija. Kad pirms uzstāšanās intervēju mūziķi, viņš man atklāja, ka lielākais mērķis šo konceru laikā, kurā pat uzkāpjot uz skatuves viņš vēl nezina, kuras dziesmas un kādā secībā izpildīs, ir radīt sajūtu, ka klausītāji ir ieradušies Patrika guļamistabā, kurā viņš kopā ar pāris draugiem uzspēlē mūziku. Bez jebkādiem iepriekš rakstītiem noteikumiem vai uzstādījumiem, tikai un vienīgi vadoties no sajūtām. Jāsaka, ka tas izdevās par visiem simts procentiem, jo ne sekundi nezuda mirkļa burvība un sajūta, ka izpildītājs sarunājas ar katru cilvēku atsevišķi, nevis vairākus simtus lielu pūli. Komunikācija katras dziesmas beigās bija jauka, sirsnīga un nepiespiesta, brīžiem ievelkoties garāka par pēc tam sekojošo kompozīciju. Ja citos koncertos tas varētu traucēt un šķist kā mīnuss, vakar tas bija uztverams kā viennozīmīgs pluss, kas tikai pastiprina akustisko mājīguma sajūtu.
Iespējams, Volfa lielākais pluss ir tāds, ka viņa koncerti rada sajūtu, ka šis ir kaut kas īpašs un vienreizējs. Turklāt tā nav tikai mānīga sajūta, bet gan fakts. Pēc koncerta satiku kādu paziņu, kuram tā bija jau sestā satikšanās reize ar izpildītāju — dziedātājs esot redzēts gan viens pats akustiski, gan ar simfonisko orķestri, elektroniskā koncertā un kopā ar Florenci Velču. Katra no reizēm ir bijusi pilnīgi citāda, bet visas kā viena — brīnišķīgas. Esot neiespējami apmeklēt divus vienādus mākslinieka šovus, jo viņš katru reizi sāk kā no baltas lapas. Pat tie, kuriem varbūt viņa izpildītā mūzika un eksperimenti īsti pie sirds neiet, atzina, ka tas bija kaut kas ļoti jauks un patīkams. Pasākums, kas ja ne ko vairāk, tad vienkārši liek smaidīt.
Šis noteikti nebija viens no Palladium iespaidīgākajiem vai muzikāli tīrākajiem koncertiem. Mūziķis reizēm kļūdījās kādas nots izspēlē, reizēm — varbūt nedaudz par daudz aizrāvās savā pasaulē, vai aizmirsa to, ko gribēja darīt, taču tas nekādā ziņā netraucēja izbaudīt vakaru. Gluži otrādi — Patrikam tas viss piestāvēja, un tieši šo iemeslu dēļ es zinu, ka man tā nebija pēdējā tikšanās ar britu mūzikas hameleonu!
Foto: Linda Vintere