Prāta Vētras koncerta apskats

Nav nekāds noslēpums, ka pasaulē nav daudz tādu mūziķu, kuri spētu pilnībā piepildīt un pat pārpildīt Arēnu Rīgu, vēl mazāk ir tādu, kas to spētu divus vakarus pēc kārtas. Visā pasaulē tādi ir vien daži desmiti, Latvijā — tikai Prāta Vētra. Mūsu vietējās megazvaigznes kārtējo reizi apliecināja, kāpēc viņiem ir šāds statuss, to, ka mūsu valstī viņiem konkurentu nav.

Ierodoties notikumu vietā neilgi pirms septiņiem biju patīkami pārsteigts par to, cik daudzi cilvēki jau ir atnākuši. Diemžēl nedrīkst nepieminēt daudzās problēmas ar apsargiem un cilvēkiem, kas stāv pie sektoriem (ja presei vēl viss bija vairāk vai mazāk kārtībā, tad no citiem bija dzirdēti daudzi stāsti par to, ka apsargi ir neatsaucīgi, cits personāls tāpat, viņi nespēj vai negrib palīdzēt, kā arī par to, ka viņi paši nezin, kur kurš var iet), bet tas viss aizmirsās mirklī, kad sākās mūzika.

Kā jau gaidīts, ar izcilu priekšnesumu mūs priecēja cilvēks-orķestris Yoav. Biju patīkami pārsteigts, kad uz skatuves uzkāpa pats Renārs Kaupers, lai viņu pieteiktu, tas pamatīgi uzkurināja publiku. Četrdesmit minūtes, kuru laikā varējām baudīt priekšnesumu, paskrēja nemanot, pat grūti noticēt, ka viens cilvēks ar akustisko ģitāru un semplu mašīnu spēj būt tik aizraujošs. Katrā no sešiem izpildītajiem skaņdarbiem tika izmantoti jauni sempli, kas radīti sākot gabalus — interesanti! Esmu drošs, ka pēc šiem diviem koncertiem Izraēlā dzimušajam izpildītājam mūsu pusē būs daudz vairāk fanu. Starp citu, liels paldies Prātiniekiem par Yoav ielūgšanu — šādas klases izpildītāji mūsu pusē ir ne katru dienu.

Patīkami, ka gan iesildītājs, gan grupa uz skatuves kāpa bez kavēšanās, precīzi paredzētajā laikā. Pieminēšanas vērts ir arī sākums — elektronisks intro, kas lieliski gāja kopā ar uz ekrāniem redzamo video, kas atgādināja leģendāro spēli Arcanoid. Ja jau iesāku par skatuvi, tad tā bija veidota ļoti pārdomāti — bija jau pieminētie četri ļoti augstas kvalitātes ekrāni, kas pasākuma otrajā daļā savienojās vienā lielā, kuros tika demonstrēts gan uz vietas filmētais, gan dažādas ļoti pārdomātas vizualizācijas, tāpat abās malās bija divi projektori, kuros tika palaists tas, ko filmēja kameras. Ļoti noderīgi tālākajās rindās stāvošajiem. Tāpat nedrīkst aizmirst pusapļa formā veidoto skatuves priekšu, kas tika meistarīgi izmantota, regulāri paviesojoties tuvāk faniem arī stūros.

Prieks, ka jau piemētais kuplais pūlis bija ļoti augstas kvalitātes. Pat neskatoties uz problēmām ar skaņu, kas reizēm gadījās, tas dzīvoja līdzi priekšnesumam jau no pirmajām sekundēm. Ļaudis aktīvi dziedāja līdzi, praktiski visi bija lieli fani, kuri zināja vārdus visiem spēlētajiem gabaliem. Noteikti jāatzīmē, ka, piemēram,Скользкие улицы  laikā (es vienīgais tajā sadzirdēju klavieru partijas motīvu no leģendārās The Police kompozīcijas Every Breath You Take?) pirmo pantiņu pilnībā nodziedāja sanākušie. Kā jau gaidīts, lielākā apmeklētāju daļa bija dāmas. Tāpat noteikti jāpiemin tas, ka jau no pirmajiem gabaliem kājās stāvēja un lēkāja arī visi sēdvietu īpašnieki.

Par izvēlēto setilistu un tās izpildījuma kvalitāti negribas teikt nevienu sliktu vārdu — tā kā tika veikta tāda kā muzikālā retrospektīva par pēdējo dekādi (spēlēja tikai skaņdarbus no 2000. — 2010. gadam), tika izpildīts viss populārākais materiāls. Pēc tam domājot pārdomājot programmu, šķiet, vienīgie singli, kuri neizskanēja bija Ai Nu Lai un Tin Drums. Ir žēl, ka tos nedzirdējām (jo īpaši par Tin Drums, vismaz man noteikti), taču jebkurā gadījumā patīkami pārsteidz tas, ka no vienas dekādes vīri var spēlēt vairāk kā divas stundas un 15 minūtes vienus vienīgus hītus.

Manuprāt, šovam bija četri galvenie kulmināciju brīži. Pirmais bija pašā sākumā, kad tika spēlēts Rudens — tas teicami savienoja sākuma un vidusdaļas, turklāt bija viena no visefektīvākajām līdzi dziedamajām himnām. Nākamais, ko nedrīkst aizmirst — piedevas noslēdzošais Īssavienojums, kam īpašu šarmu piedeva trešā panta pirmatskaņojums. Lielisks mirklis bija izpildītais iepriekšējā diska titulskaņdarbs Tur Kaut Kam Ir Jābūt ar Gustavo piedalīšanos. Viņa parādīšanās beigās bija ļoti efektīva un efektīga, taču man būtu gribējies, lai šis gabals tiktu samainīts ar sākumā ielikto Bronzu — tas ir populārāks un arī atraktīvāks skaņdarbs, kurā Gustavs būtu iederējies labāk. Taču galvenais un emocionālākais vakara mirklis pavisam noteikti bija kompozīcija Spacemuminsh. Veltījums citā saulē aizgājušajam grupas biedram, kurš tika papildināts ar dažādiem viņa kadriem bija kaut kas īpašs, skaists un emocionāls. Tiešām izcils piemiņas veltījums!

Par koncertu varu teikt tikai vienu — tas, ļoti iespējams, ir grupas visu laiku vislabākais šovs! Ja Jums vēl nav biļetes uz šo vakaru, mēģiniet dabūt kādu no pēdējām — liekas, ka dažas vēl ir palikušas. Esmu drošs, ka nenožēlosiet!

9.5/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

Intro

Ja Tikai Uz Mani Tu Paskatītos

Atliek Nosargāt

Bronza

Kaķēns, Kurš Atteicās No Jūrasskolas

Tā Nogurt Var Tikai No Svētkiem

Kaislības

Kristiānijas Suņi

Rudens

Скользкие улицы

Māsa Nakts

Colder

Spacemuminsh

Gara Diena

Četri Krasti

Lapsa

Es Gribu

На заре

Maybe

Spogulīt, Spogulīt

Mana Dziesma

Plaukstas Lieluma Pavasaris

Piedevas:

Es Jau Nāku

Tur Kaut Kam Ir Jābūt (piedalās Gustavo)

Īssavienojums

Outro

Foto: Kristaps Kalns, Diena.lv