Scissor Sisters koncerta apskats

„Ja svin — tad kārtīgi!” nodomāja Positivus Music, gatavojoties Palladium Rīga pirmajai jubilejai, un kā viesus uzaicinot ņujorkiešus Scissor Sisters. Neticama aktivitāte, atraktivitāte un enerģija ļāva kvintetam savā varā paņemt ikvienu atnākušo, tādējādi pierādot, ka labāku muzikālo pavadījumu šim pasākumam grūti iedomāties!

Atzīšos, ka dodoties uz Palladium, neko daudz negaidīju — iepriekšējā amerikāņu viesošanās reizē Latvijā — 2010. gada Positivus festivālā — es biju viens no retajiem, kurš nespiedza un nelēkāja aiz sajūsmas, jo, manuprāt, viņi nespēja attaisnot savu hedlaineru statusu (protams, bija nesalīdzināmi labāk kā toreiz ļoti sliktu koncertu nospēlējušie Muse, bet tas neko daudz nedod). Priekšnesums bija gana šokējošs un provokatīvs, bet tas arī viss — muzikāli tas bija visai neizteiksmīgi un garlaicīgi, un šodien, atskaitot skatuves tērpus, neko citu no tās reizes neatceros.

Par to, ka pasākums ir ļoti gaidīts, pārliecinājos jau ierodoties tā norises vietā — aptuveni pusstundu pirms sākuma garderobē vietu vairs nebija. Starp citu, ja parasti tas izsauktu cilvēku pukošanos, šoreiz nedzirdēju nevienu sūdzamies — laikam jau cilvēkiem bija skaidrs, uz ko un kāpēc viņi ieradušies, un nejaušu garāmgājēju nebija teju nemaz. Kad pēc minūtēm piecpadsmit nokļuvu līdz zālei, biju ļoti patīkami pārsteigts — izrādījās, ka pasākums ir teju izpārdots un atskaitot pašas malas, citur pat apgriezties īpaši viegli nebija.

Līdz ar pirmajiem Any Which Way akordiem bija skaidras divas lietas — pirmkārt, zālē ir novērstas iepriekšējos „skaļajos” koncertos novērotās problēmas, un arī lielā troksnī, vismaz šoreiz, bija lieliski iespējams saklausīt katru instrumentu un balsi, un otrkārt — Scissor Sisters ir daudz labākā formā kā pirms diviem gadiem. Man liekas, ka šādi, zināmā mērā intīmi koncerti, kad pūlis ir neliels un atrodas pavisam tuvu, viņiem ļoti piestāv — tādā veidā dabīgā harizma un enerģija ir sajūtama daudz vairāk kā plašos brīvdabas pasākumos. Jāpiezīmē, ka provokāciju kustībās un ķermeņa valodā bija ne mazāk kā Salacgrīvā, taču skatuves tērpi šoreiz bija ievērojami konservatīvāki un mazāk šokējoši.

Patīkami, ka varēja redzēt, ka grupa patiešām un no sirds izbauda to, ko dara. Viņi māk sarīkot teicamu ballīti, jeb, kā paši izsakās, kiki, un ar to no ļoti lepojas. Te nebija ne miņas no daudzos koncertos tik uzspēlētās pieklājības vai centieniem iestāstīt ļaudīm, ka šis ir kaut kas unikāls un nekad iepriekš nepieredzēts, kaut gan ir skaidrs, ka šādus vārdus saņem ikviena šova apmeklētāji. Scissor Sisters tas nav nepieciešams — pat ar neapbruņotu aci redzams, ka visi koncerti ir identiski, dziesmas nereti tika sapludinātas kopā (par to viņi ir nopelnījuši lielas uzslavas, starp citu — pārejas bija gludas un ļoti organiskas) un parastām pieklājības frāzēm netika tērēts daudz laika, tā vietā ātri un konkrēti spēlējot vienu gabalu pēc otra. Taču pat neskatoties uz šo salīdzinoši auksto izturēšanos, radās sajūta, ka ņujorkieši ir savējie, par ko lielākais „paldies” jāsaka neticami harizmātiskajai solistei Anai Matronikai, kura uz skatuves ir tik dabiska, ka gandrīz rodas sajūta kā satiekot sen neredzētu draugu. Tieši Ana arī kļuva par vakara lielāko zvaigzni — viņa ne tikai spēja rast izcilu kontaktu ar skatītājiem (cik daudzas zvaigznes gan varētu pieskriet pie pūļa un teikt: „Pieskarieties man!”, patiešām arī ļaujot to darīt ikvienam, kas atrodas pirmajās rindās vai arī sākt sarunu ar kādu astoņgadīgu meitenīti, tādējādi viņai dāvājot ļoti patīkamas atmiņas visam mūžam), bet arī muzikāli bija grupas galvenais spēks. Saprotams, nevarētu teikt, ka otrs dziedātājs Džeiks Šīrs, kurš vakara gaitā pamanījās nomainīt, šķiet, piecus tērpus, būtu bijis vājš, taču atskaitot brīnišķīgo Mary, arī kā teicamu viņa sniegumu novērtēt nevarētu.

Koncerta programma lielā mērā atgādināja labāko dziesmu izlasi, jo mūziķi jau ir izteikušies, ka nav droši, vai šādā sastāvā ierakstīs vēl kādu albumu. Tika atskaņotas kompozīcijas no visiem četriem albumiem, īpaši neizceļot nevienu no tiem. Kā jau to varēja gaidīt, ļoti lielu publikas atzinību guva tādi hīti kā jau pieminētā Any Which Way, arī Take Your Mama, Mary, Comfortably Numb un I Don’t Feel Like Dancin’, taču skaļākās ovācijas izpelnījās tieši svaigākā ieraksta Magic Hour materiāls — gan ar asprātīgo un aizraujošo horeogrāfiju aplaimotais Let’s Have A Kiki, gan, jo īpaši, šovasar aktuālais Only The Horses. Interesanti, ka priekšnesuma laikā likās, ka principā visi slavenākie gabali tika atskaņoti, bet tad, pārlapojot kolektīva muzikālo kartotēku, sanāca atskārst, ka tā arī nedzirdējām nedz Laura, nedz Fire With Fire, nedz Filthy/Gorgeous, nedz She’s My Man, par virkni mazāk zināmu singlu nemaz nerunājot. Jāsaka, ka gadu gaitā nebiju ievērojis, cik patiesībā daudz augstvērtīga materiāla ir šiem izpildītājiem, kas tikai lieku reizi pierāda — šodien mums uzstājās pasaules līmeņa zvaigznes!

Manuprāt, daudz ko par koncertu pasaka cilvēku sejas izteiksmes ejot ārā no zāles, un es neredzēju nevienu, kurš nesmaidītu, kas itin nemaz nepārsteidz. Scissor Sisters šodien sniedza vienu no labākajiem koncertiem Palladium vēsturē (esmu bijis uz lielāko daļu pasākumu šajā zālē, bet tik skaļas ovācijas, šķiet, tur nebiju pieredzējis), un es ļoti ceru, ka mums būs iespēja viņus vērot Latvijā vismaz vēl vienu reizi. Jo ikviens no tiem, kas šodien palika mājās, ir pelnījis iespēju labot savu kļūdu un redzēt amerikāņus dzīvajā!

9/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. Any Which Way

2. Keep Your Shoes On

3. Baby Come Home

4. The Skins

5. Kiss You Off

6. Inevitable

7. Take Your Mama

8. Running Out

9. Year Of Livin Dangerously

10. Let’s Have A Kiki

11. Skin This Cat

12. Mary

13. Comfortably Numb

14. Invisible Light

15. Shady Love

16. I Don’t Feel Like Dancin’

Piedevas:

17. Only The Horses

18. Music Is The Victim

Foto: Jānis Grosbahs