Simple Minds koncerta apskats

Kaut gan dažādu bijušo pasaules mūzikas zvaigžņu viesošanās Latvijā nebūt nav reta parādība, katru reizi, kad kāds pie mums ierodas pirmo reizi, viņam tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Līdzīgi bija arī ar Simple Minds, kam mūsu pusē, pateicoties deviņdesmito gadu radio darbinieku veikumam, četrdesmitgadnieku vidū ir teju vai kulta statuss. Tiesa, šoreiz gan ir jāatzīst, ka uzmanība bija pievērsta pamatoti, jo ne katrs kādreizējais mūzikas spīdeklis mūsdienās ir tik labā formā kā skoti.

Atzīšos — pēc šādiem koncertiem rakstīt to apskatus man nav viegli. Es neesmu grupas fans, arī visu tās diskogrāfiju dzirdējis neesmu, vien dažus albumus un zinu kopējo noskaņu. Bet galvenais apgrūtinošais faktors ir tas, ka es neesmu dzīvojis laikā, kad viņi bija aktuāli. Protams, esmu gana daudz lasījis un dzirdējis, taču tas nav tas pats, kas notikumus pieredzēt pašam. Visbiežāk tikai klātesot ir iespējams pa īstam sajust, kāpēc attiecīgā grupa ir tāda, kāda tā ir, un ko viņi nozīmē sanākušajiem.

Nenoliegšu — es Simple Minds noķert nespēju. Protams, cienu viņu devumu mūzikas vēsturē (iespējams, tā nav, bet vakar mani nepameta sajūta, ka Bono no šiem kungiem ir aizguvis ļoti daudz) un arī daudzo hītu ietekmi, taču manī personīgi šī mūzika nerezonē. Man tā liekas pārāk vienveidīga un brīžiem pat sāk garlaikot — tas neskatoties uz faktu, ka apskaņošana bija ideāla pat ierastajā Palladium problēmu zonā zem balkoniem un to, ka par principā visām manām mīļākajām grupām varētu teikt to pašu — tās konstanti sevi atražo, pat necenšoties radīt ko pavisam citādu.  Turklāt situāciju neuzlaboja arī setlistes izvēle — manuprāt, interesantākos skaņdarbus (politiskos Mandela Day vai Belfast Child, grūvīgo Hypnotised u.c.) tā arī neatskaņojot. Tiesa, atkāpjoties no manām personīgajām simpātijām vai antipātijām, pārmetumi par dziesmu izvēli ir lieki, jo arī neatskaņojot vairākus hītus, tā bija ļoti solīda un diezgan visaptveroša, neaizmirstot arī pēdējos gados radīto materiālu.

Šobrīd pārlasot tikko uzrakstīto pieķēru sevi pie domas, ka visu esmu iezīmējis tikai tumšos toņos. Un tas noticis absolūti nepelnīti! Kā jau minēju, tehniskajā ziņā koncerts bija tuvu perfektam — pabiju teju visur zālē, un vien pie pašas skatuves, pašā centrā vokāla skaņa nebija pavisam dzirda. Visur citur Palladium gan balss, gan pavadījums skanēja izcili. Arī mūziķi ir augstākās raudzes profesionāļi, kuru skatuves rūdījums redzams ikvienam. Īpaši izcēlās solists Džims Kers, kurš vienlaikus bija ļoti ieturēts, sirsnīgs un koķets, jau pirmo dziesmu laikā teatrāli krītot uz ceļiem, sarokojoties ar faniem, mētājot mikrofona statīvu utt. Galu galā pat sanākusī publika, kaut ļoti bikla un klusa, bija redzami sajūsmināta par to, kas notiek uz skatuves, kas raisa pārdomas — varbūt iepriekš rakstīto man vajadzēja paturēt pie sevis, koncentrējoties vien uz labo, kā koncerta laikā nebūt netrūka. Šoreiz gan esmu izlēmis paust savu personīgo viedokli, jo nebūtu taču godīgi teikt, ka šis bija viens no labākajiem koncertiem Palladium, kādu esmu piedzīvojis, ja tā nedomāju, vai ne?

Foto: Jānis Grosbahs