Wolfmother - Victorious
Enerģiskie austrālieši Wolfmother pirmoreiz sevi pieteica 2005. gadā ar debijas albumu Wolfmother, un nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz puiši bija visur — viņu mūzika skanēja radio, bāros, lielveikalos, vēlāk arī videospēļu un plašpatēriņa grāvēju treileros un skaņu celiņos (Shrek, Jackass, Hangover, Spiderman un vēl daudz jo daudzos). Desmit gadus vēlāk un pēc drastiskām sastāva izmaiņām, kā rezultātā no oriģinālā sastāva grupā palicis tikai solists un ģitārists Endrjū Stokdeils, Wolfmother klusām ir atgriezušies ar nu jau ceturto albumu, kas diezgan pretenciozi nosaukts par Victorious.
Ja 2005. gadā viņi publiku “paņēma” ar savu enerģiju, nenogurdināmību un skanējumu, kas izklausījās tā, it kā kāds caur gaļasmašīnu būtu izlaidis Led Zeppelin, Black Sabbath un The White Stripes, un, pieliekot klāt kaut ko savu, no tā izcepis ļoti patīkamu kotleti, tad šoreiz, ceturtajā albumā, šī kotlete liekas līdz galam neapcepta. Visi Wolfmother “firmas” elementi tur ir — ir lieli un pretenciozi rifi, ir spēcīgs vokāls, ko solists spēj likt lietā, ir lipīgi piedziedājumi, kuri, pāris reizes noklausoties dziesmu, paliek galvā. Tomēr pietrūkst tās nepieradinātības, kas bija dzirdama Wolfmother pirmajos ierakstos. Victorious ir “pieradināts” un labi producēts albums, kurā vēlamais producēšanas līmenis pat dažreiz pārsniegts, padarot albuma skanējumu pārāk nopulētu vai noplicinātu.
Lai arī albumā ir vairākas viduvējas kompozīcijas, ieskaitot tituldziesmu Victorious (kas savu nosaukumu līdz galam neattaisno), ir arī vairākas spēcīgas dziesmas — piemēram, Gypsy Caravan, kas tā vien prasās atrasties kārtējā grāvēja skaņu celiņā un The Simple Life, kurā Endrjū spēlētais solo paceļ dziesmu tajā episkuma līmenī, kurā Wolfmother, šķiet, gribētu atrasties, bet kurā ne vienmēr viņiem sanāk nonākt. Ir arī atsvaidzinoša atkāpe Pretty Peggy, kurā Wolfmother klausītājus aplaimo ar mūžveco, bet tādēļ ne mazāk efektīvo akustiskās ģitāras, nedaudz raudulīga vokāla kombināciju komplektā ar nedaudz banāliem vārdiem (Roses are red/Violets are blue/I will take them all and give them to you). Šādu dziesmu pasaulē ir daudz, bet, pateicoties tam, ka tas ir tas, ko Wolfmother parasti nedara, šajā albumā tas nostrādā.
Kopumā, noklausoties Victorious, rodas iespaids, ka Wolfmother grib spēlēt, un to arī dara — tikai nedaudz ir aptrūcies, ko teikt — gan liriski, gan muzikāli. Ja uz to piever acis, var mierīgi fonā uzlikt Victorious un cerēt, ka līdz nākamajam albumam grupa izdomās, ko īsti ar savu mūziku vēlas pateikt.
6/10
