The Thermals - We Disappear

The Thermals ir viena no tām grupām, kas pēc vairāk nekā desmit pastāvēšanas gadiem un vairākiem izdotiem albumiem tik un tā izklausās kā tikko pabāzusi galvu ārā no garāžas — un ar to es domāju nevis neprasmīgi, bet svaigi, šķietami neapstrādāti un tikpat dusmīgi kā sākumā — it kā pagrabā ierakstītas netīras ģitāras, konsekventi ritmi un nemitīgi satraukts vokāls. Tekstu tematika ir ārkārtīgi dažāda — no reliģijas, kara un politikas līdz cilvēka iekšējām problēmām.

Grupas pēdējais albums We disappear esot par „tehnoloģijām, mīlestību un nāvi’ — respektīvi, par to, kā cilvēki cenšas izbēgt no neizbēgamā, tveroties pie virtuālās pasaules radītās nemirstības ilūzijas. Un ja pēc šāda apraksta šķiet, ka gaidāms kaut kas uz Too many friends pusi, tad nē, tā nav — salīdzinoši ar to, cik tieši Placebo pauda savu sāpi, We disappear attiecīgā doma ir tikai ieskicēta — teksti nav tieši un koncepts ir izplūdis, atstājot vietu iztēlei. Muzikāli We disappear ir tipisks The Thermals albums, kurā grupa ir nedaudz mēģinājusi pamainīt savu skaņu, bet šīs izmaiņas nav tik lielas, lai būtiski ietekmētu albuma kopējo skanējumu. Diskutēt var arī par to, cik labi grupai ir sanācis radīt albuma konceptu un konsekvenci — ja iepriekšējais albums Desperate ground bija ieturēts vienā noskaņā un visas dziesmas tajā saskanēja viena ar otru, We disappear tā diemžēl nav. Tomēr ja negaida konceptu vai dziļumu, albums ir visai patīkams. Tajā ir tādas dziesmas kā Into the code un The great dying (no kurām pirmā pavēsta, ka virtuālajā pasaulē mēs varam būt mūžīgi un otrā griezīgu ģitāru pavadījumā drūmi paziņo, ka realitātē tas tāpat neko nemaina un nāve ir neizbēgama), kā arī vieglākas kompozīcijas (piemēram, mīlīgā Thinking of You, kurā nav absolūti nekā tumša un kas izklausās tā, it kā tās rakstīšanas procesā būtu piedalījies kāds no Blink-182).

Kopumā pēc We disappear pirmās dziesmas man šķita, ka The Thermals šoreiz būs gan pamainījuši savu skanējumu, gan tā kārtīgi iedziļinājušies informācijas laikmeta atsvešinātībā (kas tiešām vēl arvien ir nepelnīti ignorēts temats). Trīsdesmit minūtes vēlāk ir skaidrs, ka tā īsti nav noticis ne viens, ne otrs — grupa ir centusies, bet nav pilnībā spējusi vai vēlējusies izkāpt ārā no komforta zonas. Ja viņi būtu uzdrošinājušies un rakuši dziļāk, viņiem būtu izdevies lielisks albums. Diemžēl sanāca tikai labs. 

7/10