Desmit dziesmu šai nedēļai (10/01)
Nedaudz pacentāmies un apkopojām mūsuprāt ievērojamākās gada pirmo nedēļu skaņas. Ja liekas, ka kaut kā šeit pietrūkst vai ir kas cits ko teikt, esat laipni aicināti savu viedokli izteikt komentāros.
David Bowie — Where Are We Now?
Where Are We Now? ir nostaļģijas un melanholisku skumju pārpilns skaņdarbs. Ārtistisks, tomēr atgādinot arī par konservatīvākajiem Deivida Bovija momentiem. Tieši tas, ko mēs gribam dzirdēt no šī vīra, kurš vienmēr pratis uzspridzināt blīvo mūsdienu informācijas vakuumu. Šī dziesma ir kā spļāviens sejā tiem, kuri domāja, ka Deivids Bovijs ir miris, ja ne kā personība, tad kā mūziķis, to skaitā man, kā arī Neon Indian un The Flaming Lips dalībniekiem (skatīt dziesmu Is David Bowie Dying?)
/Rūdolfs Sietiņš/
Laura Mvula — Green Garden
Lai gan sākotnēji nebiju pārliecināts par to, cik ļoti mani aizrauj šīs jaunās britu soul dīvas mūzika, pēc uzmanīgākas ieklausīšanās arī es pievienojos viņas cienītāju pulkam. Gada pirmajās dienās klajā laistajā singlā Green Garden, līdzīgi kā pārejās līdz šim dzirdētajās Laura Mvula dziesmās, viņas klasiskā balss lieliski sajaucas ar dzīvelīgo pavadījumu, kam apakšā paklāta viņas balss digitalizētā formātā. Tas vienlaikus liek iedomāties gan par Nina Simone, gan Imogen Heap (kura, starp citu, pēdējos gados ir nepelnīti piemirsta). Green Garden skan ļoti svaigi, un ar šo vārdu es domāju ne tikai oriģināli muzikālajā ziņā, bet patiešām svaigi, kā saulains pavasara rīts. Tieši šādas asociācijas man rodas klausoties viņas mūziku, un ne jau velti viņas dziesmām ir tādi nosaukumi kā Green Garden un Like The Morning Dew.
/Lauris Anstrauts/
Suede — Barriers
Bija pagājis jau vairāk nekā 10 gadu kopš grupa, kuras nopelnus britpopa izveidē nevar pārvērtēt, izdeva savu iepriekšējo singlu. Tas liekas neticami daudz, taču, izdzirdot Barriers, kļūst skaidrs, ka laika zobs Suede nav skāris itin nemaz. Pirmais vēstnesis no Bloodsports liek domāt, ka šī jau nu noteikti nebūs viena no tām reizēm, kad gribas jautāt, kas gan tirda leģendas atgriezties studijā. Šis ne par matu neatpaliek no vīru labākajiem skaņdarbiem, tāpēc ieslēdzam repeat funkciju un gaidām martu!
/Normunds Vucāns/
Velour — Speedway
Jau vairākas desmitgades Bristole ir bijusi viens no nozīmīgākajām punktiem Lielbritānijas elektroniskās mūzikas kartē, un no tās ir nākusi virkne ievērojamu producentu. To skaitā ir arī mr. "es esmu producējis Jessie Ware" jeb Julio Bashmore un mr. "sintezatori un neona gaismas" jeb Hyetal. Par viņu kopprojektu Velour nekas nebija dzirdēts kopš 2010. gadā izdotā EP, tomēr viņi ir nolēmuši, ka šogad tam būs lemts atgriezties. Jaunajā singlā Speedway ir dzirdams nedaudz gan no Julio Bashmore oldschool skaņām, gan Hyetal raksturīgajiem sintezatoriem, tomēr kopumā tas izklausās atšķirīgi no viņu abu solo skaņdarbiem. Skaidri saklausāmas astoņdesmito gadu noskaņas tajā sajaucas ar mūsdienu uk bass skaņām un ciešām baslīnijām, liekot noprast, ka viņi šogad plāno iekarot neskaitāmas deju grīdas.
/Lauris Anstrauts/
Local Natives — Heavy Feet
Kad Local Natives debitēja, šķiet, divus vai pat trīs gadus atpakaļ, es viņus īsti nevarēju pieņemt tīri estētisku iemeslu dēļ. Man viņi likās kā tāds "lielo bosu" pasūtījuma objekts, kam uzdots nokopēt tobrīd aktuālo skaņu. Mūsdienās šādi iemesli nestrādā, jo šī skaņa nebūt vairs nav aktuāla, tādēļ Heavy Feet var uzskatīt vienkārši par jauku lipīgi modernā indie folka dziesmu. Tā iekļauta grupas drīzumā iznākošajā albumā, kurā šādu hītu, cerams, būs pārpārēm.
/Rūdolfs Sietiņš/
Short Stories — On The Way
Short Stories ir jauns kopprojekts, kurā iesaistījušies Koreless un Sampha. Pirmais no viņiem ir gados jauns future garage producents no Skotijas, kurš pēdējos pāris gados ir pamanījies izdot vairākus spēcīgus singlus. Savukārt otrs ir vokālists, producents un multiinstrumentālists, kuru pagājušajā vasarā varējām redzēt Salacgrīvā, uzstājamies kopā ar cīņubiedru SBTRKT. Sampha vokāls šeit ir dzirdams gandrīz visā skaņdarba gadījumā, tomēr, pretēji tam, ko ierasts dzirdēt citos viņa projektos, tas kalpo tikai kā fons, priekšplānā izvirzoties viņu savērptajai samplu un baslīniju kombinācijai. On The Way noteikti novērtēs tie, kas pazīstami ar abu iepriekšējiem darbiem, savukārt tiem, kas par viņiem dzird pirmoreiz, šis varētu kalpot kā lielisks ieejas punkts viņu pārstāvētajā žanrā.
/Lauris Anstrauts/
Toro Y Moi — Say That
Čazs Bandiks, kas ir Toro Y Moi īstais vārds, šo gadu laikā no otrās vai pat trešās šķiras chillwave mākslinieka ir kļuvis par A klases popmūzikas brīnumdari, kura iepriekšējā albumā atrodamas dažas alternatīvā popa himnas, un šķietami tādu netrūks arī drīzumā iznākošajā jaunajā albumā. Say That ir viena no tām — apvienojot teicamu agrīnās daiļrades nostaļģiju ar pirmklasīgu producēšanu, tam pieliekot klāt fantastisku melodiju.
/Rūdolfs Sietiņš/
Azealia Banks — BBD
Šai jaunkundzei gada sākums ir bijis notikumiem bagāts. Gada pirmajā dienā viņa laida klajā savu jauno singlu BBD, bet dažas dienas vēlāk paspēja arī iesaistīties vārdu kaujā ar citu uzlēcošo reperi Angel Haze. Otru no šiem notikumiem es centos ignorēt (lai gan jāatzīst, ka tā ietvaros izdotie diss track bija tīri tā neko), savukārt jauno singlu, kura nosaukums atšifrējas kā "Bad Bitches Do", gada pirmajās dienās noklausījos ne reizi vien. Tas ir viņai raksturīgs klubu hits, kurā vēl vairāk par viņas reperes dotībām izceļas lieliski noproducētais bīts (pie tā roku pielikuši Apple Juice Kid un Sup Doodle). Šķiet, ka ar šī gabala izdošanu pirmajā janvārī Azealia Banks ir centusies pateikt, ka 2013. būs viņas gads.
/Lauris Anstrauts/
Factory Floor — Fall Back
Factory Floor jauna Lielbritānijas grupa, kas pārsteidz ar svaigu, interesantu skaņu, kuru paspējuši novērtēt veterāni no Throbbing Gristle un New Order. Jaunā singla astoņās minūtes mēs tiekam nobērti ar interesanti hipnotiskiem trokšņiem un skaņām, kā rezultātā grupas savdabīgi svaigā postindustriālisma estētika pārsteidz un ievelk sevī. Fall Back ir skaņdarbs, kas varbūt tiks ātri un viegli aizmirsts, tomēr tas rada sajūtu, ka no šīs grupas nākotnē sagaidāmas interesantas lietas.
/Rūdolfs Sietiņš/
Shout Out Louds — Blue Ice
Ja godīgi, man nav ne jausmas, kāpēc man patīk Shout Out Louds (nu labi, no 2010. gadā izdotā Work es pat kādu atsevišķu dziesmu neesmu uzlicis jau gadus divus stabili), taču viņos ir kas tāds, kas pievelk un nelaiž vaļā. Arī jaunais singls, ja vien tā var dēvēt decembra sākumā tautās palaistu veikumu, Blue Ice to ir paveicis, un pašlaik sliecos domāt, ka februārī gaidāmais disks Optica varētu būt viens no man personīgi mīļākajiem šogad. Atskaitot ģeniālo ideju Blue Ice izdot no ledus radītā vinilā, nekādus citus divriteņus zviedri nav izgudrojuši, bet tā varbūt pat ir labāk — kāpēc labot to, kas jau tāpat strādā?
/Normunds Vucāns/