Mēneša albums: februāris

2015. gads pasaules mūzikā solās būt ļoti krāšņs. To apliecināja arī februāris, kura laikā iznāca tik daudz lielisku ierakstu, cik bieži vien nav iespējams salasīt pat vairāku mēnešu laikā. No visas jaunās mūzikas kaudzes atlasīt pašus, pašus labākos nebija viegli, tomēr to esam izdarījuši un nu varam par to pastāstīt arī Tev.

Lauris Anstrauts

Mēneša albums: Crushed Beaks — Scatter

Izskatās, ka mūzikas pasaulē šis varētu būt gads, kad kulmināciju sasniegs pirms dažiem gadiem aizsāktā ģitāru renesanse. Pa lielam tas nozīmē to, ka pa radio varēs dzirdēt jaunu vilni ar viduvējām ģitārgrupām un apnicīgiem singer-songwriter tipiņiem, tomēr ne viss ir tik drūmi. Vienlaikus tas nozīmē arī to, ka varbūt beidzot mēs sagaidīsim gadu ar daudziem interesantiem ģitāru skaņās balstītiem albumiem (pēdējo gadu laikā to, manuprāt, ir bijis krietni par maz, kas man licis arvien vairāk pievērsties cita veida mūzikai). Viens no šādiem piemēriem ir Londonas noise pop trio Crushed Beaks debijas albums Scatter, kurā viņi apvieno labāko no abu Atlantijas okeāna krastu astoņdesmito/deviņdesmito gadu rokmūzikas, pasniedzot to mūsdienīgā mērcē. Lai gan viņi savam debijas albumam brieda labu laiku, un dažas no albuma dziesmām bijušas apritē nu jau vairāk kā divus gadus, albumu noklausoties nerodas sajūta, ka viņi būtu kaut ko nokavējuši. Tieši otrādi — viņi to ir izdevuši tieši īstajā brīdī, jo 2015. gada februārī Scatter izklausās kā patīkams iesākums gadam, kas mums sola ne vienu vien lielisku indie roka albumu.

Mēneša dziesma: Solo 45 — Feed Em To The Lions

Pēc sākotnējiem panākumiem grime žanrs kādu laiku bija ieslīdzis manāmā stagnācijā. Daļa britu reperu pievērsās popsīgākam skanējumam lai nokļūtu mainstream radiostacijās, tikmēr pārējie turpināja izbaudīt piekrišanu no žanra faniem, plašākā mērogā gan parādoties reti. Tomēr pēdējā gada laikā grime piedzīvojis atdzimšanu, no jauna sākot iegūt mūzikas mediju, radiostaciju un arī ierakstu kompāniju uzmanību. Tā visa epicentrā ir Boy Better Know kolektīvs, kuru pārstāv arī Solo 45. Viņa jaunais singls Feed Em To The Lions pirmatskaņojumu piedzīvoja jau pagājušā gada nogalē, kad tas izpelnījās milzīgu atsaucību Red Bull Culture Clash pasākumā, bet tikai februārī tas tika beidzot izdots oficiāli. Solo 45 agresīvā skaitīšanas maniere tajā savienojas ar masīvu bītu no cita BBK biedra Preditah, un šī kombinācija veiksmīgi pārliecina par to, ka grime ir izrauts no ziemas miega.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša albums: Screaming Females — Rose Mountain

Screaming Females turpina veiksmīgo izaugsmi, neskatoties uz to, ka grupa jau iesoļojusi savas pastāvēšanas otrajā dekādē. Sestajā studijas ierakstā Rose Mountain dzirdams jauns grupas skanējums. Jaunais skanējums nav panākts krasi eksperimentējot ar jau esošajām sastāvdaļām, bet tā vietā pieskaņojot tām pareizo vietu, laiku un tempu. Iepriekšējos ierakstos dzirdētās ģitāru partijas un Marisas Paternosteras spēcīgie vokālie priekšnesumi lieliski reaģē viens uz otra klātbūtni visa ieraksta garumā. Tas atspoguļojas 10 aizraujošās kompozīcijās — no Empty Head un Criminal Image raupjā pankroka un alternatīvā roka līdz Wishing Well un Rose Mountain atsperīgajam indie. Rose Mountain ir albums, par kuru var teikt, ka tieši šāds ieraksts no šīs trijotnes tika gaidīts ar atplestām rokām. Kritiķu atzinību izpelnījušies arī grupas iepriekšējie ieraksti, bet būtībā Screaming Females joprojām mēdz peldēt zem radara. Pozitīvā attīstības tendence ļāvusi kļūt par vienu no vadošajām neatkarīgā leibla Don Giovanni Records grupām un pat varētu pavērt durvis plašāk turpmākajiem ierakstiem.

Mēneša dziesma: LA Priest — Oino

Tālajā 2009. gada nogalē viena no tā perioda labākajām indie grupām Late of the Pier izdeva singlu Blueberry. Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. Apmēram piecus garus gadus vēlāk grupas solists Sems Īstgeits iedvesis jaunu elpu savā solo projektā LA Priest. Lai gan šajā laikā posmā viņš smēlies iedvesmu un darbojies daudzu citu mūziķu projektos, LA Priest mūzikā vērojama neliela Fantasy Black Channel atbalss. Oino ir eksperimentāla atgriešanās pie Late of the Pier saknēm. Tajā nav sastopamas tik uzkrītošas un spilgtas mūzikālās partijas, bet spēks un valdzinājums aug ar katru takti. Lai pārliecinātos par to vai Īstgeita kungs joprojām spēj radīt aizraujošus un baudāmus ierakstus ir jācer, ka Oino nav tikai dziļi bēniņos aizķēries pārpalikums un kaut kur studijā jau top LA Priest debijas albums.

Jana Udovenko

Mēneša albums: Nite Fields — Depersonalisation

Tā vien šķiet, ka šī gada lielākā tendence mūzikā ir postpanks. Janvāra otrajā pusē Kanādas četrotne Viet Cong savā debijas albumā ievija tajā elektronikas dvesmu, pēc nedēļas izdotajā Desperate Journalist debijas ierakstā tas bija ieguvis The Smiths skanējuma iezīmes, savukārt februārī savu debiju izdevušie Austrālijas Nite Fields koncentrējas uz postpankam tradicionāli piemītošo drūmumu un priekšplānā pulsējošo basģitāru. Dažviet viņu albumā dzirdamas gan atskaņas no grupas tautiešiem The Church, gan 80. gadu The Cure, gan ieaijājošā shoegaze žanra, taču tam visam pa vidu austrālieši spējuši izkopt arī savu unikālo rokrakstu. Depersonalisation ir viens no tiem ierakstiem, kas saplūst kopā kā veselums, tādēļ izcelt atsevišķas dziesmas ir grūti, taču īpašā noskaņa trīsdesmit četru minūšu garumā padara to par patīkamu noskaņas mūziku, kas uzbur mierinošu atmosfēru un neliek albumam apnikt.

Mēneša dziesma: Florence + the Machine — What Kind of Man

Bez šaubām varu apgalvot, ka Florences Velšas trešais studijas albums pēdējo nedēļu laikā ir kļuvis par vienu no maniem šī gada gaidītākajiem ierakstiem. Pie tā īpaši vainojams jaunākais singls What Kind of Man, kas jau ar pirmajām melanholiski ambientām notīm ierāva sevī un nelaida vaļā līdz pat roķīgi simfoniskajam noslēgumam. Iespējams, šis gabals man ir kļuvis tik mīļš, jo šībrīža dzīves posmā tas spiež uz visām pareizajām pogām, taču nevar noliegt, ka arī, objektīvi skatoties, Florence vēl joprojām spēj sacerēt episkas dziesmas, kas aizrauj un pārceļ citā dimensijā.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša albums: Drake — If You're Reading This It's Too Late

Februāris hip-hopa cienītājiem noteikti bija izdevies mēnesis, jo gandrīz katru nedēļu bija kāds ievērības cienīgs jaunums. Mūs priecēja tādi zināmi vārdi kā Kanje Vests, Kendriks Lamārs, Action Bronson, bet, visai negaidīti, jaunu ierakstu izdeva Drake. Saistībā ar viņa relīzi, mūzikas apskatnieku aprindās izcēlās diskusijas par to, vai šis darbs būtu dēvējams par albumu vai miksteipu. No vienas puses, spriežot pēc veida, kā tas tika izdots un izplatīts, tas būtu jāsauc par albumu, bet pats Dreiks un ieraksta forma liek to dēvēt par miksteipu. Klīst baumas, ka If You’re Reading This It’s Too Late ir veids, kā tikt vaļā no izdevniecības Cash Money, balsoties uz noslēgto četru albumu līgumu. Nedienas ar leiblu pieminētas tostarp dziesmā Now & Forever un uz to, iespējams, norāda arī pats miksteipa nosaukums. Taču, neraugoties uz iemeslu, kāpēc tik pēkšņi tika izdots šis ieraksts, tas vēl joprojām ir augstvērtīgs Dreika veikums. Tas ir turpinājums viņa līdzšinējai karjerai un If You’re Reading This It’s Too Late noskaņa viņa klausītājam nebūs sveša. Papildus pārdomām par izdevniecību, viņa rindas skar daudzus līdzgaitniekus, un viņš spriež, protams, par to, kā vispār ir būt Dreikam. Ja viņa ieceri par nākamo albumu šis miksteips nav izjaucis, tad ar nepacietību gaidām Views From the 6.

Mēneša dziesma: Unknown Mortal Orchestra — Multi-Love

Kopš pirmoreiz dzirdēju jauno Unknown Mortal Orchestra singlu Multi-Love, ir pagājušas pāris nedēļas, bet vēl joprojām, to klausoties, nespēju noticēt pārmaiņām grupas skanējumā. Viņu uz ģitārām balstītais lo-fi skanējums drosmīgi nomainīts uz sintezatoru taustiņiem, kas būtu grūti iedalāms kādā konkrētā žanrā. Pārmaiņas piemeklē ne vien skanējumu, bet arī dziesmu tekstus, kas šoreiz iedziļinās cilvēku attiecībās. Multi-Love vēsta par mīlestību, kas ir vairāku cilvēku starpā, par sarežģītām attiecībām ģimenē. Unknown Mortal Orchestra trešais studijas albums pie mums nonāks maija nogalē, un šobrīd tas noteikti ir viens no gada gaidītākajiem albumiem.

Normunds Vucāns

Mēneša albums: Jose Gonzalez - Vestiges & Claws

Hosē Gonsalezs ir Hosē Gonsalezs. Diez vai kāds no viņa gaidīja īpašu brīnumus un ko pilnīgi jaunu, un labi, ka tā. Vestiges & Claws ir tieši tāds, kādu to varēja gaidīt un prognozēt, taču tas ir tik ļoti skaists un aizkustinošs, ka diez vai kādam radīsies iebildumi. Salīdzinot ar citiem zviedra albumiem, šis ir kļuvis nedaudz mazāk minimālistisks, tajā dzirdami vairāk muzikālie slāņi, turklāt gan teksti, gan balss tembrs, kādos tie tiek izdziedāti, liek domāt — nekad iepriekš Hosē nav bijis tik gaišs. Protams, saldsērība ir sastopama teju katrā taktī, taču šoreiz tā ir ar daudz lielāku cerības devu par to, ka nākotne varbūt tomēr būs riktīgi skaista.

Mēneša dziesma: Everything Everything — Distant Past

Es nekad iepriekš neesmu bijis liels Everything Everything cienītājs, man šīs grupas daiļrade nav šķitusi īpaši interesanta, tomēr kā vienreiz izdzirdēju Distant Past, tā jau vairākas nedēļas ļoti daudz to drillēju. Viss, sākot no pirmās un līdz pat pēdējai sekundei, burtiski kliedz „hīts”, un es būšu ļoti apbēdināts, ja mūsu puses radio stacijas tik lielisku dziesmu atļausies noignorēt. Kompozīcija ir ļoti sarežģīta, bet tajā pašā laikā intriģējoša, noklausoties vienreiz, to gribēsies dzirdēt atkal un atkal, lai tikai labāk saprastu visu, kas tikko izskanējis. Pirms kāda laika uzzināju, ka man šovasar būs iespēja apmeklēt grupas koncertu. Ja sākotnēji šāda iespēja likās forša, bet nebija tā, ka biju par to ļoti sajūsmināts, tad pēc Distant Past jau teju vai skaitu dienas, līdz tas notiks!