Mēneša albums: jūnijs
Liekas, ka pasaules mūzika, līdzīgi kā liela daļa Latvijas, pamatīgu jūnija daļu pavadīja vai nu gaidot svētkus, vai svinot, vai arī atgūstoties pēc svētkiem, kā rezultātā grūti teikt, ka šis mēnesis izcēlies ar ļoti daudz spēcīgiem ierakstiem, tomēr šo to ievērības cienīgu atrast var, un par to sīkāk šajās rindās.
Staņislavs Fisenkovs
Mēneša dziesma: Real Lies — North Circural
Viens no izdevuma Guardian žurnālistiem pagājušā gada septembrī atrada īstos vārdus, lai aprakstītu Real Lies mūziku, kas paužot vēlo vakaru, nakšu eiforiju. Viņa vārdi lieliski atbilst arī jūnija sākumā izdotajam singlam North Circural. Tas ir izcils skaņu celiņš naktīm, kuras it īpaši vasarā bieži vien tiek pavadītas nomodā. Viņi notvēra to īsto sajūtu, ko vārdiem ir pat grūti aprakstīt, bet tajā pašā laikā tā mums visiem ir tik labi pazīstama. Pēdējā laikā nakts tematika mūzikā kļūst arvien aktuālāka un it īpaši Londonā mītošie jaunie mākslinieki ir tam pievērsuši uzmanību, tostarp Burial, Jamie XX vai janvārī savu debiju piedzīvojušie Cymbals. Real Lies dziesma North Circural no iepriekšējiem piemēriem izceļas ar spēcīgām lirikām, no kurām būtu grūti izcelt kādu atsevišķu citātu, un kas palīdz radīt noskaņu. Ar nepacietību tiek gaidīts viņu debijas ieraksts, kurš cerams, līdz mums nonāks visai drīz.
Mēneša albums: How To Dress Well — What Is This Heart?
Labi atceros nedaudz vairāk kā pirms gada piedzīvoto How To Dress Well jeb Toma Krela koncertu Palladium koncertzālē. Tas bija visai vienkāršs, bet tajā pašā laikā ļoti patiess, kas raksturo arī viņa mūziku. Ar savu trešo albumu What Is This Heart? Toms Krels sper soli uz priekšu un piedāvā mums līdz šim viņa kvalitatīvāko darbu. Pārvērtības novērojamas viņa pieejā mūzikas rakstīšanā. Mazāk tiek pielietots dators un tā piedāvātas iespējas, lielāka uzmanība pievērsta instrumentu izmantošanai. Piemēram, ieraksta pirmais skaņdarbs 2 Years On (Shame Dream) galvenokārt sastāv no vokāla un akustiskās ģitāras, kas saklausāma vairākās dziesmām. Pour Cyril novērojama iespaidīga stīgu instrumentācija, kādu iepriekš no viņa mēs neesam dzirdējuši. Pats albums iesākas lēnām, bet, izskanot pēdējai dziesmai, jāsecina, ka tas ir viņa dinamiskākais līdz šim. Nav mainījies viņa emocionālais un jutekliskais dziedājums, tas vēl joprojām ir visai sentimentāls. Ieraksta 55 minūšu laikā viņa balss piedzīvo visdažādākās pārmaiņas, efektus un to varētu dēvēt par vēl vienu instrumentu. Viņš ir laika gaitā zaudējis lo-fi birku, ko piekopa savā debijā Love Remains, bet vēl joprojām ir uzticīgs un paliek R&B žanra rāmjos. Tā ietvaros Toms Krels sevi izmēģina no dažādam pusēm, un šoreiz viņu noteikti spēs uztvert vēl lielāks cilvēku loks, jo ir kļuvis vieglāk uztverams un klausāms. Nav jāpārdzīvo viņa iepriekšējo albumu cienītajiem, What Is This Heart? arī viņiem noteikti ies pie sirds.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Rustie — Raptor
Glāzgovas producenta Rustie vārds pēdējā laikā daudziem (to skaitā arī man) ir kļuvis par tādu kā kvalitātes zīmogu. Viņš varbūt nav kļuvis tik atpazīstams kā daži viņa cīņu biedri un neproducē bītus slaveniem reperiem, bet viņš noteikti ir starp interesantākajiem māksliniekiem elektroniskajā mūzikā. Šovasar pazīstamais leibls Warp izdos producenta otro albumu Green Language, un tā pirmais singls Raptor ir Rustie visā savā krāšņumā. Te netrūkst viņam raksturīgo daudzkrāsaino sintezatoru, un brīdī, kad tiek sasniegts kāpinājums un "nomests bass", ir skaidrs, ka Rustie atkal ir izdevies radīt ko sasodīti masīvu. Vasara ir tikko sākusies, bet mani nemāc nekādas šaubas, priekšlaicīgi pasludinot Raptor par šīs vasaras deju grīdu himnu.
Mēneša albums: The Antlers — Familiars
2009. gadā The Antlers gandrīz no zila gaisa uzradās ar lielisku albumu Hospice, kam sekojusi vairāku lielisku ierakstu rinda, ieskaitot arī viņu jaunāko albumu Familiars. Hospice gan nebija grupas debijas albums, bet gan trešais (tiesa, pirmais kā pilntiesīgai grupai, nevis Pītera Silbermana solo projektam), tomēr tieši tas kolektīvam atnesa plašāku atpazīstamību. Tā gan ir visai nosacīta, jo The Antlers cienītāji ir kā domubiedru bariņš, par kuru neviens nerunā (jo tas ir pirmais noteikums). Un tas pat nav tāpēc, ka viņus neviens nezinātu, viņiem vienkārši nav izdevies kļūt par to stilīgo grupu, par kuru pēkšņi visi runā. Tomēr tas netraucē radīt pasakaini skaistas dziesmas, un ar tādām pilns ir arī Familiars. Piecu albumu garumā The Antlers ir nopulējuši māku izveidot melanholisku noskaņu savās dziesmās, kas ļauj tās klausoties sajust patīkamu mājīguma sajūtu. Šī varbūt nav piemērotākā mūzika vasaras mēnešiem, bet līdz gada beigām šo albumu noteikti noklausīšos vēl ne reizi vien.
Jana Kohno
Mēneša dziesma: Superfood — Right On Satellite
Tādu aktuālāko Birmingemas grupu kā Peace un Swim Deep pulciņu nu papildinājuši arī šo grupu muzikālie līdzinieki Superfood. Četrotne drīzumā izdos debijas albumu, bet tikmēr paspējuši atrādīt pasaulei EP MAM, kā arī jaunāko singlu — Right On Satellite, kurš, kā jau singls, ir diezgan atšķirīgs no EP dzirdētā, ar vieglu popmūzikas un radio hita piegaršu. Kāpēc šī jaukā dziesma vēl neskan visos radio vismaz reizi dienā — es nezinu. Lai nu kā — kad saulainā vasara devusies atpūtā, Superfood saulainais singls būs tās aizstājējs!
Mēneša albums: Linkin Park — The Hunting Party
Sen nebiju tā nopietni klausījusies Linkin Park, šķiet, kopš 2012. gada, kad iznāca albums Living Things, taču patiesībā arī tad īsti nemaz neieklausījos, jo albums bija draņķīgi vienmuļš, tizla melodiskuma pilns — gremdējoties atmiņās par Hybrid Theory un Meteora, saprotu, ka šiem nevajadzētu būt Linkin Park skaņdarbus raksturojošiem vārdiem. Par laimi, The Hunting Party šādus vārdus nespēju veltīt, toties labprāt veltīju savu laiku, lai noklausītos vēl un vēl — pretējā gadījumā ticība šai grupai būtu absolūti izzudusi. Līdz ar The Hunting Party Linkin Park pārstājuši muļļāties un ķēpāties ar eksperimentiem, elektronikām, melodiskumu, sintezatoriem, industriālām skaņām un visu citu, kas bijis iepriekšējos trīs albumos. Tik vienkārši — laiks ģitārām, ģitārām, ģitārām! Es, protams, pārspīlēju, jo šādi tādi pagātnes elementi nelielam balansam joprojām ir palikuši, tomēr šis noteikti ir „skaļāk, ātrāk, trakāk, niknāk, smagāk, agresīvāk, progresīvāk” albums, kuru varētu dēvēt kā mūsdienīgāku, nobriedušāku Hybrid Theory versiju, ko, visticamāk, daudzi gaidīja jau krietnu laiku.
Gundars Zaburdajevs
Mēneša dziesma: Jack White — Would You Fight For My Love?
Neapšaubāmi viena no spēcīgākajām dziesmām Džeka Vaita jaunajā albumā piedāvā klavierēm piepildītus pantus, kas lieliski sagatavo un uzlādē turpinājumam — smagam un sirdi plosošam piedziedājumam, kurā ģitāras un ērģeļu skaņas rada kaut ko ļoti iespaidīgu. Would You Fight For My Love? sevī ietver pamatīgu personisko pārdzīvojumu, kas izteikts dziesmā, kura atrod vidusceļu starp sāpēm un pilnīgu padošanos un beidzas ar konkrētu pieprasījumu, liekot saprast, ka atgadījums nav pilnībā salauzis Vaita gribasspēku un apņēmību.
Mēneša albums: Jack White — Lazaretto
Džeka Vaita otrais soloieraksts muzikāli īpaši neatšķiras no rokmūziķa debijas albuma — ir gan agresīvs ģitārroks (bija Sixteen Saltines, ir Lazaretto), gan kantri ietekmes (bija Hip (Eponymous) Poor Boy, ir Entitlement), taču attieksme atšķiras — no nesen notikušās šķiršanās pārdzīvojumiem Vaits ir pārgājis nedaudz uzbrūkošākā pozīcijā, mazāk gremdējoties sāpēs un vairāk pieprasot rīcību no citiem, kā arī lūkojoties nākotnē. Vaits Lazaretto ir veidojis kā albumu, kurā brīžiem ir daudz krasu pāreju, kas veido palielu haosu, taču vienlaikus rodas sajūta, ka šis haoss tiek pilnībā kontrolēts. Un par šādu nelielu pretrunu nemaz nav jābrīnās — runa taču ir par Džeku Vaitu.
Rūdolfs Sietiņš
Mēneša dziesma: Total Control — Glass
Šie Melburnas panki jaunajā albumā Typical System ir atteikušies gandrīz no visiem noteikumiem, lai viņus varētu uzskatīt par pankiem. Typical System ir sasodīti labs albums kas spēj apvienot labākos visdažādākās astoņdesmito alternatīvās mūzikas tradīcijas. Dejiskais sešu minūšu eposs Glass ievada ierakstu un aizrauj ar hipnotisku noskaņu kas satver aiz ausīm. Vokāls, sintezatori un veselīgi depresīvā attieksme pret dzīvi šajā dziesmā atgādina mūsu pašu Martas Asinis.
Mēneša albums: A Sunny Day In Glasgow — Sea When Absent
Saules aplaistītie noizņiki A Sunny Day In Glasgow jau vairākus gada taisa mūziku kuru varētu dēvēt par “nu-gaze”. Tikai atšķirībā no citām jaunā viļņa shoegaze grupām A Sunny Day In Glasgow tiešām spēlē kaut ko oriģinālu un spēj pavērt jaunus apvāršņus šajā dažādu noteikumu un likumu pilnajā žanrā.
Sea When Absent lai gan no sākuma šķitīs ļoti dīvains ieraksts, tomēr tam piemīt īpašs šarms ar kura palīdzību grupas mūzika varētu iepatikties teju jeb kuram. Jo šoreiz ar skarbām trokšņu ģitārām, vēl skaļākiem sintezatoriem slēpjas burvīgas pop melodijas. Un tieši šo melodiju dēļ Sea When Absent jau šobrīd var uzskatīt par tādu kā šī žanra mūsdienu klasiku un absolūti labāko ko šī nenovērtētā grupa ir radījusi.