bū-š: Koncertam ir jāraisa emocijas

Jau šo piektdien kopā ar dzīvo sastāvu un septiņiem viesmāksliniekiem Palladium koncertzālē ar divas stundas garu programmu uzstāsies pašmāju reperis bū-š. Pāris dienas pirms lielā notikuma aicinājām mūziķi uz garāku sarunu, kuras laikā mums kļuva skaidrs — tas ir notikumus, kuru apmeklēt vajadzētu ikvienam no Jums!

— Kā norit darbs pie koncerta? Viss iet pēc plānotā grafika?

Koncertā viss būs labi, viss virzās uz priekšu. Līdz piektdienai vēl ir atlikuši divi mēģinājumi [saruna notika otrdien — aut.], un viss notiek bez liekas steigas. Esam pamatīgi gatavojušies, principā to sākot darīt jau rudenī, kad veidojām albuma prezentācijas programmu Artelī. Protams, tā bija citāda nekā šī, jo toreiz visu veidojām intīmāku, taču vairāku dziesmu aranžijas palika par pamatu tam, ko redzēsim piektdien.

Palladium koncertam tāds kā ģenerālmēģinājums bija tūres atklāšanas pasākums Fontaine Palace Liepājā, kurā skatījāmies, kas strādā labi, un ko vēl vajadzētu pamainīt. Tāpat atcerējāmies arī to, kas ne tik labi izdevās Artelī, lai šoreiz viss būtu tieši tā, kā to paši gribam. Kopš tā laika esam daudz mēģinājuši, tāpēc visi esam droši un pārliecināti par to, ko izpildīsim. Ir neliels uztraukums par tehniskām lietām, taču tas mazinās, jo ļoti spēcīgā komanda rada pārliecību, ka visam esam gatavi.

— Cik sen sākāt gatavoties tūrei?

Visa tūre nebija ar dzīvo grupu, ar to kopā esmu tikai atklāšanas un noslēguma koncertos. Rudens mēģinājumi bija nedaudz citādi kā ierasts, tās drīzāk bija tādas kā radošās sesijas, kurās mēs meklējām, kā kas varētu skanēt. Šogad mēģinājumi pa trīs reizēm nedēļā notika visu martu, līdz pat 6. aprīlim, kad bijām Liepājā. Tad nedēļu atpūtāmies, un kopš aprīļa vidus atkal esam atsākuši ļoti smagus mēģinājumus šai Palladium programmai.

— Ko lai cilvēki gaida no divu stundu koncerta?

Galvenais, ko es vēlētos paveikt — lai nav garlaicīgi, lai nav monotoni, un lai visas dziesmas nav vienādas. Mēs esam pacentušies programmu uztaisīt interesantu, tāpēc arī uzaicināti viesmākslinieki, kuri visi viens no otra pamatīgi atšķiras. Būs kontrasti starp dziesmām. Arī mūzikas melomāniem, kas neklausās hiphopu un nav mani fani būs ko dzirdēt, ikkatrs varēs atrast kaut ko sev tīkamu. Varbūt ne no sākuma līdz beigām, bet kādai dziesmai noteikti vajadzētu patikt ikvienam.

Starp citu, to esmu pieradis dzirdēt no cilvēkiem — pēdējā albumā ir 16 dziesmas, un par katru no tām esmu dzirdējis vismaz piecas pamatīgas uzslavas, ka tas ir kaut kas izcils, un par katru no tām arī esmu dzirdējis, ka tā nekam neder. Tā jau tas bieži vien notiek, jo runājot par kaut kādu mākslu, ļaudis 90% runā par sevi, un tikai atlikušie 10% paliek dziesmai. Tas arī ir iemesls, kāpēc vienmēr cenšos izvērtēt un izanalizēt pilnīgi visus viedokļus — gan kritiku, gan uzslavas, jo ir svarīgi saprast, kāpēc cilvēks tā ir teicis. Jo arī labās lietas sakot, ne vienmēr viņš tā domā.

— Iepriekš pieminēji radošās sesijas rudenī. Vai ir kāds jauns gabals, ko ir plānots pirmatskaņot?

Pirmatskaņojumi būs daudz, bet tie būs dzīvie pirmatskaņojumi — mums ir pieci skaņdarbi, kas ir albumā, bet dzīvajā nav izpildīti nekur. Jaunu dziesmu nebūs, bet muzikāli būs interesanti.

— Kas bija lielākais izaicinājums gatavojoties?

Dzīvais sastāvs ir kaut kas pilnīgi citāds, tā ir cita enerģija. Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns, bet nu jau esmu ar to apradis. Man, protams, patīk arī repot uz bīta, bet esot kopā ar grupu sajūtas ir pilnīgi citādas, es jūtos kā esot citā žanrā. Tajā pat laikā — nekas nav mainījies, un mana mūzika joprojām ir pakārtota tekstam, tas vienmēr ir priekšplānā. Cilvēki klausās tajā ko un kā es saku. Protams, viņi diez vai klausītos, ja tam visam apakšā nebūtu piemērota mūzika. Man šķiet, ka „piemērots” šeit ir īstais vārds — var būt laba mūzika un labi teksti, taču ja tie nesader kopā, mūzika vairs nebūs laba.

— Kādas ir sajūtas — vai rīkojot šādu, lielāku un plašākai sabiedrībai redzamāku tūri, tās attieksme ir mainījusies pret tevi?

Jā, ir pavisam savādāk. Publika ir pavisam citādāka kā bija pirms gadiem sešiem vai septiņiem, piemēram. Ir nomainījušās paaudzes, un mūsdienu jaunatne ir pavisam citāda kā bija toreiz, ir mainījusies mentalitāte. Pārsvarā pilsētās ir jauni klausītāji un varu redzēt jaunus apmeklētājus. Rīgā iespējams tik daudz jauniešu nebūs, jo te koncertos parasti ir tādi vecāki cilvēki, tie, kas šādu mūziku sāka klausīties reizē ar mani. Par to man ir liels prieks, ir labi, ka viņi no manis nav novērsušies, un ka es spēju ņemt līdzi savus fanus. Un tas nozīmē, ka pēc pieciem desmit gadiem man fanu būs vēl vairāk, vairākas paaudzes.

— Teici, ka jauniešiem mainās mentalitāte — vai ir sajūta, ka tas, ko izpildi, ir viņiem par sarežģītu?

Viss ir atkarīgs no jaunieša. Ja jaunietis klausās primitīvu mūziku, kurā nav īpaša ieguldījuma, protams, ka viņa dvēsele pēc tā sauc. Viņš ir radīts, lai klausītos ko savu. Es necenšos sev pievilināt cilvēkus, kas to negrib, mans mērķis nav likt visiem klausīties manu mūziku. Es negūstu gandarījumu no tā, ka manos koncertos ir pilns ar cilvēkiem, kam tas neizraisa emocijas. Manuprāt, mūzikas mērķis ir izraisīt cilvēkiem emocijas, un koncertā tām ir jābūt daudz spilgtākām nekā ierastos. Koncertā dziedājumam ne vienmēr ir jābūt taisnam un precīzam, bet tam noteikti ir jābūt emocionālam, lai cilvēks izejot ārā justos iedvesmots.

Runājot par tavu jautājumu — ja jaunietim dvēsele sauc pēc manas mūzikas, vecumam nav ierobežojuma. Mani var klausīties kā desmitgadīgie, tā piecdesmitgadīgie. Un tā arī ir, patiesībā — esmu saņēmis atsauksmes no visu vecumu cilvēkiem. Noteikti, lielākais vairums ir mana vecuma cilvēki, tas ir 25-30 gadīgie, taču gan jaunāki, gan vecāki tajā var kaut ko atrast. Protams, ar jauniešiem ir kā ir, bet es nekad neesmu centies sabiedrībai pielāgot savu mūziku. Esmu pārāk ilgi muzicējis, lai tagad pēkšņi mainītu savu piegājienu. Es negribu pielāgoties sabiedrībai, es gribu sabiedrību pielāgot savai mūzikai. Un pat ja man tas nekad neizdosies, es vēlāk varēšu teikt, ka esmu darījis visu, lai tas notiktu.

— Starp citu, tā bieži gadās, ka atnāk nepareizā publika uz taviem koncertiem?

Zini, ja pilsētā ir viens klubs vai kultūras nams, un ja vien tā nav Latvijas mēroga megazvaigzne, cilvēki bieži vien iet tur izklaidēties un socializēties pat neinteresējoties, kas konkrētajā vakarā notiks. Mēs Rīgā varam izvēlēties kur iet pēc savas gaumes, bet citur tādas iespējas nav. Tur ir viens klubs, tu gribi iedzert un pēkšņi trāpies kaut kāda repera koncertā, kurš runā par kaut kādiem vēja dzejoļiem, kas tev ir pilnīgi nepieņemami. Tā gadās, bet nu vairs ne tik daudz kā kādreiz. Kad bijām jaunāki, gadījās visādi konflikti dziļākos laukos, kur cilvēki domāja, ka mēs esam atbraukuši izrādīties vai arī viņiem meitenes atņemt, nevis uzstāties. Šogad nekas tāds vairs nebija. Neviena konflikta nebija. Protams, ārā kāds varbūt kāvās, tādas lietas notiek vienmēr un visur, bet kopumā — situācija ļoti uzlabojas.

— Kurš no koncertiem pašam vislabāk patika, atskaitot Liepāju?

Laikam Saldus un Roja. Saldus ir Saldus — tā ir īpaša pilsēta, hiphopīga pilsēta, un koncerti tur vienmēr ir labi apmeklēti. Šoreiz uzstājāmies Saldus sporta namā, cilvēki bija forši, un visi klausījās. Ir patīkami, ja daudzi skaita līdzi tavus tekstus. Roja bija forša tādā ziņā, ka tas bija liels pārsteigums mums. Tā ir maza pilsēta, visi man zināmie rojinieki dzīvo vai nu ārzemēs, vai Rīgā, un tāpēc mēs plānojām braukt uz tukšu koncertu, baidījāmies, ka neviens neatnāks. Ja mēs būtu gaidījuši to, kas tur bija, varbūt mēs nemaz tik ļoti nepriecātos, bet neko negaidot, tas bija ļoti interesanti.

— Nedaudz jau tam pieskārāmies, bet kā pašam liekas — vai cilvēki beidzot ir sākuši novērtēt arī hiphopu kā kārtīgu mūziku, kā mākslas žanru?

Man liekas, ka novērtē izpildītājus, un daudzi nesaprot, kas tas hiphops tāds īsti ir. Ir daudz sliktu piemēru visapkārt, kas situāciju neuzlabo. Hiphops ir dažāds — daudzi dzird sliktu hiphopu, un ar to arī asociē visu žanru. Tad viņi izdzird labu hiphopu un sāk dot visādus nosaukumus, piemēram, intelektuālais hiphops vai vēl kaut kāds hiphops. Un tad man saka — es neklausos hiphopu, bet tevi es klausos. Tas man nepatīk, jo jau mani tu klausies, tu klausies arī hiphopu. Vienkārši cilvēki to baidās sev atzīt. Arī man besī ārā vismaz 80% pasaules hiphopa, bet vai tāpēc es saku, ka es neklausos visu žanru? Es klausos visus mūzikas stilus, un hiphops man patīk tieši tā iemesla dēļ — tas nav ierobežots, tajā ir apvienoti pilnīgi visi mūzikas žanri. Es domāju, ka sabiedrības uztveres līmenis varbūt pabīdās uz vienu vai otru pusi, bet interneta komentāros raksta tieši to pašu, ko pirms 15 gadiem. Tie cilvēki pat nemēģina izprast izpildītājus, un tādos cilvēkos nav vērts klausīties.

Hiphops ir mūzika cilvēkiem, kas nav aizspriedumaini, jo tajā ir kaut kas no visa. Tas ir kā krievi un latvieši — viens otrā neklausās, un tāpēc sēž dažādās ierakumu pusēs. Bet tā nevajag! Vajag atvērties, nedrīkst noliegt citādo. To pašu es ievēroju savā mūzikā jau vairāk kā 10 gadu garumā, kopš muzicēju — ir jāspēj pieņemt visu, un nedrīkst to noliegt tikai tāpēc, jo tas atšķiras.

— Katrā žanrā ir kaut kas labs, un kaut kas slikts.

Tieši tā! Katrs cilvēks pēc savas gaumes var atrast savā žanrā sev kaut ko piemērotu. Nu labi, manā mūzikā ne katrs var atrast kaut ko, jo mums ir krasi atšķirīga domāšana un dzīves uztvere, tad laikam gan nebūs. Es neuztraucos par tiem, kam neinteresē un kas novēršas, gluži otrādi — es koncentrējos uz tiem, kam patīk. Nekad neesmu skumis par kādu sliktu komentāru, piemēram, es labprātāk priecājos par to, ka cilvēki manā mūzikā var atrast ko sev svarīgu.

— Šķiet, ka pēc šiem koncertiem ļoti daudzi cilvēki, kas iepriekš par tevi neko nebija dzirdējuši, nu zinās, kas ir bū-š un ko viņš dara.

Pēdējos astoņus mēnešus es mērķtiecīgi nodarbojos ar publicitāti. Pirms tam, kopš aptuveni 2006. gada, es pie tā vispār nestrādāju. Es rakstīju dziesmas, kaut kur uzstājos, bet publiski neko nedarīju. Tāpēc, jo man nebija materiāla, ko rādīt. Es balstos pēc principa — sākumā kaut kas ir jāizdara, un pēc tam jāpopularizējas. Latvijā visbiežāk viss notiek otrādāk — vispirms uztaisa publicitāti, un tad, kad viss jau būs, kaut ko domāsim. Man liekas, ka tas nav pareizi, tāpēc ļoti ilgi strādāju, lai varētu līdz šim periodam nonākt.

Šo publicitātes kampaņu es plānoju jau iepriekš. Es zināju, ka 2-3 mēnešus pirms Sēdies Krēslā iznāks divi klipi, es zināju, ka albuma prezentācija būs ar dzīvo grupu, es zināju, ka pēc tam man būs tūre, es zināju, ka tad būs vēl vismaz divi klipi, un to, ka tūri es reklamēšu ar video reklāmām. Viss bija saplānots pa nedēļām, un rakstot albumu es jau to ņēmu vērā. Ir daudz ieguldīts, tāpēc nebūtu vērts tagad sēdēt rokas klēpī salikušam. Kādreiz es biju priekš tiem, kas zināja mani internetā un nāca uz koncertiem, bet tagad es strādāju, lai mani zinātu arī plašākas masas. Es strādāju priekš tiem, kas mani zina jau gadiem, un visi tie, kas pievienojas tagad — laipni lūgti! Es gribu, lai mani klausās līdzīgi domājošie, tie, kam tas patīk.

— Tu esi viens no tiem mūziķiem, kas savā labā ļoti veiksmīgi izmanto interneta piedāvātās iespējas.

Jā, un ir ļoti labi, ka ir internets. Tagad mūziķis vairs nav atkarīgs no Guntara Rača vai Andreja Ēķa. Tev nav jābūt pazīstamam ar Jāni Šipkēvicu, lai par tevi uzzinātu visā valstī. Kādreiz tā bija, un kādreiz tu neko nevarēji izdarīt.

— Visi klipi ir paša idejas, vai arī tam apakšā ir liela radošā komanda?

Promo video pārsvarā ir manas idejas. Bet veidojot dziesmu video ir dažādi varianti. Piemēram, pēdējais video dziesmai Ir Vērts tapa sadarbībā ar apvienību Galjafilms, kas ir Kārlis Kanders un operators Emīls Kālis. Es viņus uzrunāju, un teicu, ka gribētu, lai Kārlis izdomā ideju, jo šoreiz es nevēlējos veidot režiju.

Spēles klipā, piemēram, bija tā, ka gribēju tieši parādīt to, ko es repoju. Tā ir pilnībā mana ideja, kurai tika piesaistīti operatori, lai to realizētu. Video Rīgas Sirdī mēs ar manu labu draugu, fotogrāfu Georgu Avetisjanu, apstaigājām dažādas Rīgas vietas un filmējām to, kas redzams vecās fotogrāfijās. Katram klipam ir individuāla pieeja, un tiek meklēta iespēja, kā to visu labāk realizēt. Ar promo video man palīdz divi čaļi — Armands Virbulis un Ako Kurnosenko. Viņiem abiem patīk hiphops, mana mūzika, un tāpēc ir forši, ka mēs varam sadarboties.

— Man liekas, ka šī kampaņa ir viena no profesionālākajām, kāda Latvijā ir redzēta.

Es ļoti daudz un mērķtiecīgi par to visu domāju. Domāju par to, kā tas viss jāveido, ko es gribu pateikt. Gribas, lai cilvēkam būtu skaidrs, ka es strādāju un domāju, nevis tikai strādāju. Man ir svarīgi, lai cilvēks ne tikai dzird, bet arī saprot, ko es domāju. Mans pēdējā laika moto ir pateikt pēc iespējas vairāk, izmantojot mazāk vārdus, nevis muldēt albuma garumā un neko nepateikt. Protams, ir svarīga arī forma, bet doma un saturs ir galvenais.

— Kādi ir tavi pēdējie vārdi cilvēkiem, kas vēl nezina, iet vai neiet, kāpēc viņiem piektdien ir jābūt Palladiumā?

Es domāju, ka tas būs notikums, jo Latvijā kas tāds nav bieži — hiphops, dzīvā mūzika un koncertzāle. Es domāju, ka būs interesanti katram atrast kaut ko tajā mūzikā, ko spēlējam. Mēs esam ieguldījuši diezgan lielu darbu. Domāju, ka vajadzētu atnākt katram, kurš grib izbaudīt vakaru. Bez lēkāšanas, bez kaut kādiem skaļiem saukļiem, bet ar klausāmu mūziku un īpašu noskaņu.

— Jāklausās tajā, kam ir, ko teikt.

Jā, ir jāklausās. Mana mūzika nav deju mūzika, tajā nav lēkāšanas un kliegšanas, bet būs saturs un sarunas.

Foto: Publicitātes foto