Māra Upmane-Holšteine: Beidzot esam izauguši

Jau pēc pāris nedēļām, 8. novembrī, ar koncertu Galleria Rīga Urbānajā telpā, savu desmit gadu jubileju svinēs grupa Astro’n’out. Gaidot šo apaļo gadadienu, uz sarunu aicināju grupas līderi Māru Upmani-Holšteini.

— Kā iet pāris nedēļas pirms jubilejas koncerta?

Nu forši! Beidzot ir tāds saspringtāks grafiks. Iepriekš pabraukājām apkārt, sagatavojām programmu angliski. Kaut arī tagad mums iznāks albums angliski, jubilejas koncertā programma uz tā nebalstīsies, tur vairāk būs tāda kā retrospektīva par mūsu desmit gadiem. Tagad beidzot sākam pa jaunam aranžēt vecos gabalus, atkal pacelt to, kas mazāk spēlēts no Lauvām. Beidzot sākas riktīgs mēģinājumu grafiks, kad nav kur sprukt, un atkal jāsāk saspringtāk darboties.

— Cik bieži notiek mēģinājumi?

Cenšamies pa trim reizēm nedēļā, bet tā kā diviem grupas puišiem ir nākuši klajā, ja tā var teikt, astro bērni, šobrīd mums ir citas aktualitātes, un ne vienmēr tas sanāk.

— Cik plašu plānojat programmu?

Tādu normālu, lai vismaz pusotra stundiņa sanāktu. Zini kā, latvietis parasti iekustās tikai tad, kad koncerts beidzas, tāpēc šoreiz jāpavelk nedaudz garāk, lai visi dejo jau tad, kad pasākums ir tikai pusē.

— Kaut gan uz to nebūs uzsvars, no jaunā materiāla taču arī kaut ko spēlēsiet, vai ne?

Spēlēsim. Mums pievienosies Markas Palubenka no Lietuvas, ar ko iepazināmies Viļņas mūzikas nedēļā. Ar viņu kopā dziedāsim dziesmu In Fog, kas Lauvās bija Migla. Ir forši dziedāt Latvijā latviski, bet gribas arī atrādīt, kādi ir mūsu plāni. Manuprāt, šādi viesi ļoti atsvaidzina programmu.

— Uz kuru pusi ir tie jūsu plāni?

Šobrīd Lietuva ir viskonkrētākā. Tur visvairāk plānoti koncerti, arī rudenī un ziemas sākumā.

— Kā gāja ar dziesmu pārrakstīšanu angliski? Redzēju jūs pavasarī un vasarā attiecīgi Tallinā un Zarasai, un šķita, ka abas reizes teksti tev sagādāja problēmas.

Njā, tas ir tāds sarežģīts process. Es negribētu teikt tulkošana, tā drīzāk ir adaptācija. Un adaptācija ir tāds grūts posms. Ilgu laiku esi sadzīvojis ar to dziesmu latviski, kādu konkrētu stāstu, un pēkšņi pamainot tās tekstu, mainās arī raksturs. Jutu, ka pati ar to reizēm netieku galā, neredzu dažas dziesmas citādi, un tāpēc lūdzu palīdzību. Piemēram, dziesmu Rewind, kas ir hīts Tūlīt.

Tieši ar hītiem arī ir visgrūtāk, jo tajos izjutu lielāko atbildību. Šo dziesmu palīdzēja iztulkot El Mars. Savukārt dziesmu Vilnis — mans vīrs Goran Gora. Un tā kopīgi mēs tikām galā. Bet tajos koncertos, ko pieminēji, visu grūtāku padarīja jaunieši, kas dziesmām angliski dziedāja līdzi latviskos tekstus, tādējādi palīdzot man jaukties.

Interesanti, ka bija arī dziesmas, kuru pirmās skices veidoju angliski. Radot Lauvas, es saņēmos, un rakstīju tekstus latviski. Bet tas atkal nozīmēja, ka ne vienmēr pieturējos pie skices sākotnējās melodijas. Tā bija ar Esi Man Klāt, ar ko ļoti ilgi cīnījos. Tā bija pēdējā dziesma Lauvās, kurai nespēju radīt atrisinājumu. Tad, kad tas beidzot izdevās, ievēroju, ka biju aizgājusi pilnīgi prom no pirmās angliskās skices, kā rezultātā bija dubultgrūti tikt atpakaļ pie angliskās versijas.

Katrai valodai ir savs plūdums, tāpēc vairākkārt esam atļāvušies arī šo to pamainīt. Piemēram, Tūlīt angliski ir pamainījusies balsvedība. Teksts ir cits, tam ir cits ritējums, un, galu galā, kurš gan ir teicis, ka neko nedrīkst mainīt, ja jau tā ir mana dziesma? Tā ir tā lieliskā lieta, izpildot savu materiālu — vari justies brīvi par to. Neviens autors taču pats sev nevar pārmest, ka kaut kas ir pamainīts.

— Minēji, ka pret hītiem ir lielāka atbildība. Pret ko tieši?

Zini, tur ir tāds interesants moments. Rakstot dziesmas, ne vienmēr vari pateikt, ka tas būs hīts. Tad, kad secini, ka skaņdarbs par tādu ir kļuvis un iedzīvojies tautā, saproti, ka pamanīts un novērtēts tas ir tāpēc, ka viņš ir tieši tāds, kāds ir. Un tad ir ļoti bail, kaut ko mainīt, jo jebkurš sīkums var aizvest citā virzienā. Arī prom no hītīguma. Būt par hītu dziesmai ir liela pievienotā vērtība, ikviena grupa tiecas pēc tiem. Es nesaku, ka samainot melodiju, tā kļūst sliktāka, bet tā varbūt kļūst mazāk lipīga, līdzi dziedama, tāpēc ir bail pazaudēt pievienoto vērtību. Tas rada arī atbildību, laikam jau vairāk pret klausītāju. Tieši tāpēc arī tagad pārrakstot hītus piedomāju, lai tie būtu līdzi dziedami.

Strādājot ar noskaņas dziesmām, tāpat zinu, ka tās būs tikai noskaņas dziesmas, un tām varu pieiet brīvāk. Ir vieglāk ar tādu materiālu strādāt, un reizēm tieši tāpēc, caur brīvību, rezultāts ir pat vēl popsīgāks, kā tā saucamajos hītos.

— Vai koncertējot ārzemēs populārākās ir tās pašas dziesmas, kas pie mums?

Diezgan, bet ne līdz galam. Piemēram, spēlējot Igaunijā ir jūtams, ka gaume ir tāda ziemeļnieciskāka, viņi vairāk novērtē eksperimentus. Bet arī tur vislabāk aizgāja Tūlīt angliskā versija. Tā kā laikam tomēr ir kaut kāds pavediens, kas strādā visur.

— Kāda ir galvenā atšķirība tev pašai, uzstājoties ārpus Latvijas?

Spēlējot citā valstī, varu būt brīvāka, mani nepiesien vecajiem hītiem. Tur es neesmu Daļas Rīgas vai Gravitātes Māra, tur varu atļauties būt vairāk mežonīga vai arī nekautrēties, esot fonā. Kamēr Latvijā vienmēr ir sajūta, ka vienmēr jātur tas līmenis, un dažreiz tāpēc citā valstī ir vieglāk.

— Ārzemēs spēlējat arī kaut ko no pirmajiem albumiem?

Patiesībā, mums vienmēr ir bijušas dziesmas angliski. Tagad ejot cauri arhīvam, gatavojoties koncertam, apskatījāmies, ko šo gadu gaitā esam satrādājuši. Atradās visādi brīnumi, arī demo ieraksti, kas tapuši vēl pirms pirmā albuma Kuš Kuš, par ko jau sen esmu aizmirsusi. To visu klausoties man ir baigie pārsteigumi, neatminos ne skanējumu, ne dziesmas nosaukumu! Kāpēc to pieminēju — pirmās skices mums bija tikai angliski. Astro’n’out nesākās ar Daļu Rīgas, taču radio viss aizgāja tieši ar to. Un tad arī mēs vairāk novērtējām tās latviskās dziesmas. Vēlāk mēģinājām uz radio dot dziesmu Enigmatic, otrajā albumā bija Plastic, ko pat Gada balvā spēlējām, bet tās dziesmas angliski tomēr nekad neiedzīvojās. Arī Apple Green. Un tagad tā paskatoties, saprotam, ka Latvijā mūsu hīti ir tieši latviski. Tas, protams, nemazina vēlmi arī rakstīt angliski, jo tai valodai līdzi nāk cita sajūta. Bet nav tā, ka iespringstu uz kaut kā radīšanu angliski, jo tādas dziesmas jau ir. Piemēram, Kā Luksofors. Kas sākotnēji tapa angliski, bet to iztulkoju, jo sapratu, ka nav jēgas Latvijā dot dziesmu angliski.

— Radio kaut ko no jaunā materiāla plānojat deleģēt?

Ir tā sarežģīti. Tas ir jaunais materiāls no vienas puses — man tas ir kas ļoti jauns. Bet pārējai grupai un klausītājiem tas tomēr ir tas pats albums, tikai mazliet citā krāsā. Vienīgi jau pieminēto In Fog ar Makas plānojam izcelt.

— Iepriekš pieminēji jūsu katalogu, kurā atradi senos demo...

Katalogs nav īstais vārds, atvēru kurpju kasti, kurā stāv vecie diski! [smejas]

— Cik, aptuveni, tajā kurpju kastē ir iestrādņu un nepublicētu dziesmu?

Nu kāds nepilns albums sanāktu ar tām demo versijām. Kādā brīdī varbūt nelikās, ka tas būs demo, bet tagad atskatoties... Njā. [smejas]

— Vai pa šiem gadiem nav apnicis spēlēt to, ar ko sākāt? Daļu Rīgas, Gravitāti.

Ir divējāda sajūta par to. Skaidrs, ka ilgstoši vienu un to pašu darīt nevari, jo pats mainies. Tāpēc mēģinājumos mums nav īpaša vēlme katru reizi atkārtot tās dziesmas, bet koncertā ir pilnīgi cita sajūta. Tur tomēr gribas kontaktu ar publiku, un vislabāk tas nāk caur vecajām dziesmām, un tāpēc koncertos arī es ar lielu prieku dziedu tās vecās dziesmas, sauksim tās tā. Protams, radošajā procesā nav vēlmes noaranžēt gabalus vēl desmit versijās, gribas rakstīt jaunas dziesmas un meklēt principā jaunas skaņas mūsu mūzikā. Bet ir lieliski, ka šīs abas lietas neizslēdz viena otru.

— Esi jau sākusi domāt, kas būs nākamie eksperimenti, ar ko turpināsiet?

Ir kaut kādas sajūtas, bet tās vairāk ir sajūtu veidā. Kaut kādas nepabeigtas skices. Mēs sākām 16, 17 gadu vecumā, grupu nodibinājām, kad man bija 19, bet tas joprojām ir tāds emo vecums. Visas dziesmas angliski, par dažādām izdomātām smagām tēmām. Nesen pat domāju — kur tādas dzimst pusaudžiem! [smejas] Pamazām saprotot, ka dzīve nav tik briesmīga, vai arī iemācoties to ieraudzīt citādā prizmā, rodas līdzsvars starp melanholiju un prieku. Jūtu, ka daudzās mūsu dziesmās ir tāds saldsērīgums, kad ir it kā priecīgi, bet tajā pašā laikā gribas arī padomāt. Man šķiet, ka mēs baigi ilgi dzīvojam šo emo posmu. Visos albumos vairums dziesmu ir tās nopietnās. Un man gribās vairāk dejot! Ar Lauvām, manuprāt, mēs forši iezīmējām to, ka nāk vairāk dejiskāki grūvi, un es ceru, ka nākamais varētu būt vēl vairāk dejojams. Bet tā ir tikai mana cerība, jo viens ir tas, kādu ideju redzi galvā, bet pavisam kas cits — kad apsēdies pie instrumenta un sāc to apstrādāt. Ir daudzas dziesmas, par ko joprojām esmu droša — nu nav tās tik smagas, kā mēs esam tās noaranžējuši!

— Kā vispār notiek dziesmu radīšanas process?

Ir dažādi. Ir reizes, kad kāds no ģitāristiem atnes motīvus, pie kuriem mēs sēžam, bet pārsvarā es atnesu to, ko mēs saucam par skici. Ir pamata melodija, harmonijas un vārdi, un mēs tālāk aranžējam, meklējot noskaņu un grūvu. Bieži vien šajā procesā es kļūstu ļoti emocionāla un sāku stāstīt, ka dziesma ir par kaut ko pavisam citu, nekā viņi ir sapratuši. Tad mēs atkal visi kopā meklējam grūvu, lai visi būtu laimīgi, varētu pietiekami izpausties un arī skices pirmā dvēselīte paliek. Tiesa, bieži vien puiši to ved arī kaut kur pavisam citur, un ir interesantāk. Tā kā ne vienmēr tas pirmavots ir tas labākais, un ir forši, ka esam seši cilvēki, kas pie tā var radoši strādāt. Mēs pieci grupā un lieliskais DJ Rudd, kas ienes fantastiskas jaunas krāsas grupa.

— DJ Rudd arī turpmāk paliek ar jums?

Nekad nevar zināt, kas notiks, bet vismaz šobrīd mēs viņu gribam komandā. Pamazām jau domājam par nākamo albumu un plānojam arī tā pamatu veidot kopīgi.

— Vairakkārt sarunas laikā pieminēji krāsas. Vai tas, ka jaunais albums no tirkīzzaļa kļuvis violets kaut ko arī nozīmē?

Savā ziņā mums ir sajūta, ka ar mūziku kļūstam bišķīt košāki. Ka mēs kāpjam ārā no stereotipiem. Mums tās ir jaunas krāsas, kas spilgtāks un pamanāmāks, atšķirīgs no tā, kas bija iepriekš. Un liekas, ka arī dizainā tas ir jāparāda, tāpēc dodamies jaunu nokrāsu meklējumus.

— 10 gadi ir gana ilgs laiks. Kas no šī perioda visspilgtāk palicis atmiņā?

No desmit gadiem? Nu... Daudz smagas izvēles. Normāla rūdīšanās! Zini kā, desmit gadu laikā tā normāli izveido komandu ap sevi, vai arī tā izveidojas ap tevi, es nezinu, kā lai to nosauc. Tu mācies strādāt ar cilvēkiem, arī ar sevi strādāt. Atlikt ambīcijas mūzikas vārdā. Un tas ne vienmēr sanāk. Tu strīdies, ir kāds, kurš aiziet no grupas. Tas vienmēr ir smagi, bet tad mēs iznākam stiprāki un jaunā kvalitātē — tas notiek pēc visiem tiem attiecību procesiem. Bet jā, tas ir pats grūtākais — mūzikā iemācīties, ka ne vienmēr tev ir taisnība. Jo mūzika ir kas tik intīms, tā ir gaumes lieta, netverama, un nevar pierādīt, ka tava gaume ir labāka par citu cilvēku gaumēm. Jo nav jau nekādu parametru, kā to noteikt! Bet katram vienalga liksies, ka viņa gaume ir vispareizākā, jo tā ir mana personīgā izpratne par mūziku. Ar laiku tu apzinies, ka ar jebkuru cilvēku gaume kaut kad atšķirsies, lai vai cik līdzīgi jūs nedomātu. Tad ir jāsaprot, ka tas ir nevis sliktais posms, bet gan posms ar zelta vidusceļa meklēšanu. Tas bieži vien aizved pie kaut kā labāka, jo ar mūziku mēs nodarbojamies, jo mīlam to, radošumu un savus instrumentus.

— Tad jau nākamajiem desmit gadiem jānovēl saglabāt savu īpašo radošumu.

Protams. Gribas cerēt, ka visi turpināsim augt kopīgā virzienā. Un tas arī ir āķīgi — skatīties, kā katrs pieaug, un kā tas notiek. Pašreiz mēs esam ļoti labā vietā — mēs atskatāmies nevis uz to, ko esam paveikuši, bet gan uz to, kā esam pieauguši, un ka beidzot mēs varam strādāt, jo esam iemācījušies, kā!

Foto: Linda Vintere