Patriks Volfs: Ir jāapstājas un jāsaprot, ko un kā es saku

Sestdien ar savu pirmo koncertu Latvijā viesojās britu dziesminieks Patriks Volfs. Aptuveni stundu pirms kāpšanas uz Palladium Rīga skatuves, mūziķis aprunājās arī ar eRoks.lv, lai pastāstītu par savu akustisko tūri un sajūtām, ar kurām tiks radīti viņa nākamie garadarbi.

— Kā šobrīd jūties? Pēdējā nedēļa tev bijusi ļoti aizņemta, jo šis būs jau ceturtais vakars pēc kārtas, kad uzstājies.

Jā, šis būs ceturtais šovs pēc kārtas. Parasti ko tādu neatļaujos, visbiežāk tad, ja spēlēju trīs dienas no vietas, pēc tam ieplānoju divas brīvdienas. Šoreiz izdarīju izņēmumu, jo Austrumeiropa mani tik ļoti iedvesmo! Tas ir galvu reibinoši. Atceros, ka pašos karjeras pirmsākumos baidījos doties uz šo reģionu, jo biju ļoti daudz dzirdējis par diskrimināciju, attieksmi pret gejiem, bet es biju ļoti priecīgs uzzināt, ka lai vai cik sačakarēta nebūtu valdība, cilvēki visur ir vienādi. Visi vēlas pārmaiņas, un aktivitāti, revolucionāras ziņas no skatuves. Esmu Krievijā koncertējis pēdējos desmit gadus, un tagad jūtos patiešām stulbi, ka agrāk baidījos. Šie koncerti vienmēr ir ļoti iedvesmojoši, īpaši tas, ka pēc katras dziesmas saņēmu pa ziedu pušķim.

Pēc Krievijas viesojāmies Helsinkos, un tas bija lielisks, bet ļoti, ļoti tumšs šovs. Vispār katrs koncerts šajā tūrē ir citāds. Es neesmu uzrakstījis vienoto setlisti, patiesībā es pat vēl nezinu, ko gaidīt no šī vakara. Varbūt būs atnākuši divi cilvēki, bet varbūt būs izpārdota zāle — jebkurā gadījumā vakars man pašam būs pārsteigumu pilns.

— Kā izlem, kuras dziesmas attiecīgajā vakarā izpildīsi?

Tas ir tīri instinktīvi. Ir lieliski, ja man ir laiks nedaudz pabūt pilsētā, kaut doties nelielā pastaigā, lai redzētu, kāds ir laiks, cik daudz spīd saule un kāda ir kopējā noskaņa. Esmu ļoti jūtīgs pret šiem faktoriem, un domāju, ka tie ietekmē arī grupas kopējo noskaņojumu. Kad esmu uz skatuves, tad tas vienmēr ir patiess manu emociju atainojums. Patiesībā es pat biju aizmirsis, ka man šodien jāizstrādā setliste, tāpēc plānoju prasīt publikai kādas piecas vai sešas dziesmas, lai uzzinātu, ko viņi vēlas dzirdēt.

— Kāds ir tavs šodienas noskaņojums?

Esmu ļoti priecīgs. Latvija mani padara ļoti priecīgu, un es pat īsti nezinu, kāpēc tā. Nedēļas sākumā man nācās Rīgas lidostā gaidīt savu reisu uz Krieviju, un tur es izgaršoju tik daudz brīnišķīgus ēdienus! Parasti man riebjas dirnēt lidostās, taču šeit man bija patiešām jautri. Izskatās, ka Latvijā valda ļoti laba gaisotne, un man jāsaka, ka tā ir lipīga! Šeit viss man liek smaidīt, turklāt arhitektūra ir vienreizēja. Viss mirdz un spīd, tas ir lieliski!

— To visu redzēji Vecrīgā?

Pat to es nepaspēju, man bija daudz darba pirms koncerta, tāpēc šāda iespēja izpalika. Es pastaigājos pa Marijas un Dzirnavu ielām, tāpat arī šo to redzēju, braucot šurp no lidostas. Bet jau šovakar pēc koncerta visu inspicēšu kārtīgāk!

— Kā starp koncertiem parasti atpūties un uzlādē baterijas?

Man patīk būt vienatnē un uzsūkt tik daudz, cik vien ir iespējams. Sajusties vientuļam pilsētā, un meklēt, kas mani tajā varētu iepriecināt. Šī iemesla dēļ man ļoti patīk Sanfrancisko, jo tur jūtos kā svešinieks. Aizmirstu par Patriku Volfu, koncertiem, faniem, visu — tur atcerējos, kā tas ir — būt cilvēkam. Atkal no jauna iepazīt to vientuļnieku, cilvēku un bērnu sevī. Šāda veida vientulība un domāšana man ļoti palīdz atgūties. Jo īpaši pēc lieliem koncertiem vai notikumiem.

Pēdējo reizi uz Sanfrancisko devos uzreiz pēc Sundark And Riverlight ierakstīšanas. Šis projekts man prasīja ļoti daudz spēku un bija tāds kā tests. Nevienam neko par to nebiju teicis, devos studijā vienatnē. Savai ierakstu kompānijai neprasīju nekādas investīcijas, visu finansēju pats no savas kabatas. Es atbildēju par visu, izlēmu, ko un kā darīt, un, lai to paveiktu, man nācās ļoti daudz ieklausīties sevī, ielūkoties dziļākajos dvēseles nostūros, lai saprastu, kādam tam visam ir jābūt. Tas nav jauns materiāls, tā vietā tā ir iespēja visu jau kādreiz radīto no jauna apskatīt, izdzīvot, un pārfrāzēt. Tas bija nedaudz dīvaini. Ne grūti, bet dīvaini. Ikdienā esmu cilvēks, kas vienmēr raugās uz priekšu, tāpēc, kaut gan no šī procesa daudz ko guvu un iemācījos, to nevēlos atkārtot vēl vismaz desmit gadus. Līdz nākamajai retrospektīvai.

— Kuru no dziesmām bija visgrūtāk izveidot no jauna?

Kā producents nevēlējos, lai liktos, ka kādā no gabaliem būtu pieliktas lielas pūles. Tas ir vecs materiāls, tam ir jāskan tā, ka es to izpildu jau gadiem, tūkstošiem reižu, un spētu atkārtot pat miegā. Tāpēc centos izklausīties ļoti brīvs, bezbēdīgs un dabīgs. Tā, it kā klausītājs būtu ienācis manā viesistabā, kurā atrodas arī stīgu kvartets, un vienkārši dzird mani muzicējam. Viss tas, kas bija patiess, ir atrodams albumā. Tas, kas nāca grūti, vienkārši nav iekļauts. Es nedomāju, ka tas būtu godīgi — retrospektīvā ielikt ko tādu, kas šķiet samocīts.

— Savas karjeras laikā esi izpildījis visdažādāko stilu mūziku, un man liekas, ka ir teju neiespējami nodefinēt, kā izklausās Patriks Volfs. Kura no dziesmām vai albumiem, tavuprāt, vislabāk raksturo to, ko dari?

Zini, kad esmu pabeidzis darbu pie albuma, es nodedzinu tiltus ar visu to, ko darīju līdz tam, un pārvietojos jaunā fāzē. Tieši tāpēc, starp citu, arī pēdējo disku radīt bija tik grūti. Viena lieta, ar ko es lepojos savos albumos ir tā, ka tie visi ir atšķirīgi. Ja satieku kādu, ar ko iepriekš neesmu runājis, es pēc iepazīšanās visai ātri saprotu, kuram atbilstošākais ieraksts būtu Wind In The Wires, kuram — The Magic Position, bet kuram — The Bachelor vai vēl kāds cits. Kad es biju jau pieminētajā Sanfrancisko, dzīvoju pie kāda džeka, kurš tolaik bija brīvs no attiecībām un dzīvoja ļoti lielā savrupmājā. Tas uzreiz lika saprast — viņam derēs The Bachelor, tāpēc uzliku to. Parasti, kad lidostā man kāds prasa, ar ko nodarbojos, saku, ka esmu dziesminieks, jo atkāpjoties no visa kļūst skaidrs, ka manas mūzikas pamatā vienmēr ir vēstījumi. Atšķiras tikai iepakojumi, vietas, kurās muzikālajā ziņā tobrīd atrados, bet visa pamats ir dziesmas ar stāstiem. Tāpēc arī veidoju Sundark And Riverlight, ar to es gribēju pateikt, lai cilvēki aizmirst visu pārējo un ierauga vēstījumu, ko esmu sniedzis.

— Esi jau sācis arī rakstīt kaut ko jaunu?

Es vienmēr rakstu. Tiesa, tas ne vienmēr ir labi. Konstanti rakstīt, neapstājoties un neapdomājot, ko un kā dari, nav pareizi. Iestrādājas kaut kādi ieradumi, stagnācija. Kā mūziķis es vienmēr esmu centies progresēt un attīstīties, un, lai tas būtu iespējams, reizēm ir jāpārstāj rakstīt. Jāmeklē jauna iedvesma, sajūtas, jāapzina visas pieejamās rakstīšanas iespējas. Jāpārnes sajūtas mākslas darbā, lai nekas nenotiek instinktīvi, lai nav tā, ka izdomāju izdot albumu un tas vienkārši notiek. Ir jāapstājas, jāsaprot, ko es saku, kā tas izklausās. Es tiešām vēlos to visu izanalizēt, lai nākamajā piegājienā radītu ko lielisku.

— Kas ir tā lieta, kas šobrīd tevi uztrauc visvairāk, par ko vēlies pastāstīt?

Manā dzīvē ir divi lielie tēli — rakstnieks un cilvēks, un reizēm tie savienojas, sāk savā starpā cīnīties. Citreiz viņi strīdas, iemīlas, laimīgi sēž uz soliņiem un visu dara kopā, taču gana bieži viņi ir šķirti. Es parasti cenšos nodalīt savu publisko daļu no privātās, kad rakstu, tieši tad, kad šīs daļas ir šķirtas, es veidoju savus albumus. Ja es grasos ko izdot, mana privātā dzīve man ir pilnīga prioritāte, ir neticami svarīgi to noturēt privātu. Es neesmu slavenība, es negribu būt publikas apspriešanas objekts. Tā nav citu daļa, ar ko es satiekos, kur eju vai ko daru. Tas nav svarīgi.

Bet publiskais es ļoti daudz interesējas par to, kas iedvesmo cilvēkus kļūt stiprākus vai drosmīgākus. Es cenšos saprast, kā es kā rakstnieks to varu sasniegt, kā varu kļūt brīvāks. Noskaidrot, ko cilvēki jūt, ko vēlas darīt.

— Kā to vari noskaidrot?

Man liekas, ka tam ļoti palīdz ieklausīšanās citos. Citu stāstos un domās. Arī ziņās un politikas norisēs. Cilvēktiesībās un līdztiesībā. Bet ir jāmāk šķirot, kas ir kas, jo dažiem cilvēkiem ir pārāk daudz brīvības.

Vispār interesanti — man ir 29 gadi, un ar katru dienu šī pasaule mani fascinē arvien vairāk un vairāk. Līdz divdesmit sešu gadu vecumam es ne reizi nebiju lasījis avīzi! Biju pazudis fantāziju pasaulē. Protams, arī tam ir savi plusi, piemēram, lidojot lidmašīnā nezināju, kurp dodos un vispār dzīvoju tikai savai publikai. Jo es kļūstu vecāks, jo vairāk saprotu pasauli, un esmu sācis daudz vairāk novērtēt dzīvi, to, kas man dots.

— Visbeidzot — kur vēlies atrasties 2013. gada beigās?

Es gribētu atrast vietu pats sev. Nesen sāku īrēt dzīvokli Londonā, bet tur nejūtos kā mājās. Esmu nogājis pilnu apli, jo kādreiz mans lielākais mērķis bija atrast mieru un stabilitāti. Nu ir pagājuši desmit gadi un tā atkal man ir galvenā prioritāte. Esmu no jauna iemācījies sevi novērtēt. Es nezinu, kas sekos tālāk, es vienkārši dzīvoju un cenšos atrast mājas, vietu, kur nogruntēties.

— Lai izdodas to paveikt!

Paldies, un kas zina — varbūt pēc pusgada ievākšos tev kaimiņos! [smejas]

Foto: Linda Vintere