Sohn: Mani koncerti ir stāsti

Jau šovakar ar koncertu Palladium Rīga pirmo reizi Latvijā viesosies britu producents un dziesminieks Sohn. Ar mūziķi sazinājos vēl pirms dažām nedēļām īsi pirms šī tūres posma sākuma, kad viņš Losandželosā izbaudīja pēdējos brīvos brīžus pirms aktīvas koncertdzīves atsākšanas. Sarunas brīdī mūziķis darbojās studijā un laicīgi atvainojās par potenciālajiem trokšņiem, kurus es tā arī neizdzirdēju.

Uzreiz atvainošos, ja fonā skanēs skaļš reivs, viņi kaut ko ļoti ieraksta studijā, kas atrodas man blakus.

— Kā iet Losandželosā?

Lieliski. Nedaudz atpūšos, pirms Ņujorkā ceturtdien atsāksim tūri. Izbaudu to, ka man ir brīvdiena.

— Pētot tavu tūres grafiku liekas, ka tas ir diezgan brutāls — regulāri notiek pa trīs koncertiem trīs dienās vai četriem piecās dienās.

Jā, reizēm tas ir ļoti smags, bet viss ir atkarīgs no tā, ko darām. Pēdējo sešu vai septiņu mēnešu laikā, kopš esam tūrē, mums ir savs tūres autobuss, kas visu procesu padara daudz vieglāk, nekā tas ir lidojot vai braucot ar busiņu. Patiesībā var izbaudīt koncertu, ja tā var teikt, rutīnu, tas kļūst par daļu no tavas dzīves, nogurumu vairs īsti nejūt, jo pie tā pierod. Bet no otras puses, kopš aprīļa mums ir bijuši vairāk nekā 110 koncerti, kas ir tiešām daudz. Tieši tāpēc esmu drošs — būšu patiešām priecīgs tūres beigās.

— Ko dari tādās dienās kā šī, kad vari dažas dienas atpūsties?

Jā, sen nekas tāds nav sanācis, liekas, ka pat kādu pusotru gadu nav bijušas četras brīvdienas pēc kārtas. Vakar man bija pirmā svētdiena vairāk nekā divu gadu laikā, kas bija fantastiski. Aizbraucu uz Santa Barbaru, padzēru vīnu un kopumā nedarīju neko. Šodien jau atsāku mazās lietas — programmēju sintezatorus tūrei, bet to negribētos saukt par darbu, tas ir tāds sīkumiņš, kas man patīk.

— Tātad joprojām izbaudi to, ko dari?

Jā, turklāt kad iegūsti zināmu popularitāti, tas viss kļūst par daļu no tavas dzīves, tu īsti nevari darīt neko citu. Tāpēc mums vienmēr ir viens vai divi sīkumi, kas jāpaveic nepārtraukti, tomēr tie nekad neapgrūtina.

— Pēdējā laikā gana daudz producē. Kā tu salīdzinātu producenta un mūziķa darbus?

Tie noteikti ir atšķirīgi. Būtībā ir tā, ka būt producentam ir jābūt kā ļoti uzstājīgam mūziķim. Zini kā, visi pārējie ļoti daudz ieklausās un izmanto tavas idejas, turklāt daudz ko vari palīdzēt radīt. Man patīk, ka manī tik daudz ieklausās! [smejas] Kad es producēju, cenšos iekļūt mūziķu galvās. Cenšos izprast dziesmas, to, ko viņi ir domājuši ar tām. Tiesa, tagad kādu laiku ar to nenodarbošos — nākamos trīs mēnešus vēlos fokusēties tikai uz savu mūziku.

— Vai tas, ko dari kā producents, ietekmē arī tevi kā mūziķi?

Man liekas, ka zināmā mērā noteikti. Producējot, piemēram, meinstrīma popu vai r’n’b tas mani neietekmē kā mūziķi klasiskajā izpratnē, tomēr tas paplašina redzesloku, palīdz man saprast, ka ir foršas lietas arī tajā, ar ko pats nenodarbojos. Reizēm, protams, pieķeru sevi pie domas, ka hej, viņam taču es ko tādu izdarīju, bija riktīgi forši, kāpēc gan lai ko līdzīgu nepamēģinātu savos ierakstos, tomēr tā nav ikdienišķa prakse.

— Kā tu vispār raksti dziesmas?

Parasti ierakstu kaut kādu nelielu motīviņu savā telefonā, viss sākas no tā. Tam nav teksta, tam nav pat konkrētas formas, nav nekā. Es vienkārši iedziedu vai iedungoju kaut ko, kas ienāk prātā, telefonā, bet tad to aizmirstu uz kādu laiku. Vēlāk dodos uz studiju, spēlējos ar saviem sešiem analogajiem instrumentiem, līdz kaut kas sanāk. Piemēram, dziesmā Phoenix, ko sarakstīju kopā ar Loru Dodžetu, bungu partija tapa man, spēlējoties ar bungmašīnu.

Es vienkārši muļķojos, līdz no tā kaut kas sanāk, un tad meklēju veidus, kā savus sākotnējos motīvus ielikt tajā, ko tikko esmu radījis. Pēc tam sāku dziedāt kaut ko nesakarīgu, kas reizēm pārvēršas vienā vai pāris vārdos, un tikai pēc tam ķeros klāt pie nopietnas dziesmas rakstīšanas. Līdz tam viss ir viena liela spēle.

— Vai tas ir viens no iemesliem, kāpēc uzstājoties koncertos, dziesmas skan ievērojami citādi nekā ierakstos?

Es domāju, ka tās ir vienkārši transformējušās. Ir pagājuši septiņi mēneši no diska izdošanas, tātad mēs tās regulāri spēlējam aptuveni deviņus mēnešus, un ir loģiski, ka pa šo laiku mans skanējums ir audzis. Un to var just dzīvajā izpildījumā. Turklāt mēs uz skatuves esam trīs cilvēki, kas nozīmē, ka vairākas lietas ir jāpielāgo.

Es teiktu, ka Tremors ir tāds kā „austiņu” albums, tā ir sajūta, ko nevar radīt dzīvajā. Ir jāpielāgojas, jāpadara skanējums plašāks un skaļāks. Manuprāt, to vislabāk ir izbaudīt vienam pašam, savukārt koncerta versijā daudz uzmanības pievēršam tam, lai baudījums būtu tāds pats arī mirkļos, kad apkārt ir daudz cilvēku.

— Vai pēdējā laikā ir sanācis spēlēt arī pavisam mazus koncertus, kuros gribot negribot klausītājiem ir gana vientuļa sajūta?

Jā, daži tādi ir bijuši, bet noteikti ne daudzi. Pēdējā laikā uzstājamies arvien lielākiem un lielākiem pūļiem, bet tas ir forši. Vienmēr ir iespēja atgriezties un uztaisīt vairākus patiešām īpašus šovus, kuros ir ļoti maz cilvēku, bet šobrīd ir labi tā, kā ir. Mums ir noteikts skatuves uzstādījums, piemēram, 60 koncertiem pēc kārtas, un tur iekļaut kādu, uz kuru atnāk tiešām maz cilvēku būtu ļoti grūti, vajadzētu patiešām daudz adaptēties.

— Drīzumā būsi Latvijā pirmo reizi. Vai ir kas tāds, ko šeit uzstājoties pirmo reizi darīsi citādi, nekā tur, kur jau esi bijis?

Nē. Ierodoties koncerta norises vietā, mēs vienmēr izpētām telpu, kurā uzstāsimies, un tad sākam iztēloties, kāds varētu būt šis vakars, vai kaut ko nevaram pielāgot. Tā mēs gatavojamies, noskaidrojam, cik aptuveni daudz cilvēku būs un tā. Galvenais — mums ir pamatnostādnes, pie kā pieturamies, bet mazās lietas jau ir atkarīgas no pūļa un norises vietas.

— Kā pūlis jūs ietekmē?

Es eju uz katru koncertu ar domu, ka zālē būs kādi desmit cilvēki. Es tiešām gaidu, ka būs tik maz skatītāju katru reizi. Turklāt reizēm ir tāda sajūta arī kādas piecpadsmit minūtes pirms koncerta, jau pēc iesildītājiem, kad it kā visam būtu jābūt skaidram. Kad es uzkāpju uz skatuves, tad vienmēr ir pārsteigums. Kaut gan tas var šķist kā sevis mocīšana, man tas palīdz reaģēt atbilstoši jau no pirmā mirkļa, kad satiekos ar skatītājiem. Es viņus ieraugu, mēs sākam mijiedarbību un tādējādi varu arī parādīt to, cik ļoti novērtēju, ka viņi tur ir. Aptuveni pirmās trīs četras dziesmas es tā kā taustos, novērtēju atmosfēru un to, kas notiek zālē. Pēc tam ir jāadaptējas tam, kādi viņi ir un ko sagaida no manis. Tomēr tās visas tiešām ir detaļas — tas ietekmē, cik daudz un ko runāju un tādas lietas, savukārt muzikāli nekas nemainās, atskaitot manu evolūciju. Man ir svarīgi, lai cilvēki izjustu, ka viņus ļoti cienu, lai kādam nav sajūta, ka kādu pilsētu kaut kad es cienītu vairāk, nekā citu, kurā man ir tas gods uzstāties.

— Visdrīzāk, Rīgā būs arī tādi cilvēki, kas iespējams nekad nav dzirdējuši tavu mūziku, vai arī ir dzirdējuši vien dažas dziesmas. Kā tu pats viņiem izskaidrotu, kas notiek tavos koncertos un kāpēc tas ir interesanti?

Es teiktu, ka tas noteikti ir stāsts no sākuma līdz beigām, tas nav koncerts, no kura vari izskriet un tad atgriezties uz pēdējām divām dziesmām, visu saprotot. Ir mirkļi, kad enerģija krītas, ir mirkļi, kad tā kāpj — tā ir ļoti tāda viļņaina pieredze. Līdzīgi viļņveidīgi esam arī mēs uz skatuves. Ikviens no mums trijiem var būt priekšplānā, bet tad atkāpties ēnā, gaismā palaižot kādu citu. Tas viss kopā veido stāstu, kurā nepārtraukti attīstāmies. Ja kāds ir dzirdējis albumu, viņam varbūt šķitīs, ka uz vietas esam smagāki nekā ierakstos, tomēr arī to vajag, lai pilnvērtīgi izstāstītu to stāstu, kuru vēlamies!

Foto: Publicitātes foto