Jānis Aišpurs: Tagad esam pieredzējušāki...

Pēc aptuveni gadu ilgas pauzes, pirms pāris nedēļām ar jaunu singlu Emīlija atgriezās grupa The Sound Poets, kurus pirms tam pazinām kā S.P.B.. Pagājušajā piektdienā festivāla Summer Sound Liepāja 2011 laikā mūziķi sniedza pirmo koncertu kopš 2010. gada vidus, pēc kura uz interviju aicināju grupas līderi Jāni Aišpuru.

— Kādas bija sajūtas atgriezties uz skatuves pēc tik ilgas pauzes?

Teikšu godīgi — divējādas. No vienas puses ir prieks, ka pauze ir beigusies, un jau atkal ir sācies emocionālās izlādes un uzlādes posms uz skatuves, bet no otras puses bija bažas par visu apkārt esošo — gan tehnisko, gan organizatorisko pusi, tāpat arī par pašu izpildījumu.

— Nebiju jūs dzirdējis kopš pagājušā gada Positivus, un likās, ka jaunās dziesmas ir smagākas nekā vecās.

Smagākas?

— Tā man likās.

It kā jā, it kā nē. Jā, jo tās jaunās, ko mēs prezentējām vēl pagājušajā gadā ir tādas ļoti optimistiskas, tieši un bez aplinkiem izpauž prieku. Savukārt tās, ko radījām šogad ir vairāk mūsu sākotnējā estētikā, tādas priecīgi smeldzīgi romantiskas, kurās smeldze, iespējams, izpaužas viskrasāk. Tas ir raksturīgi jaunajām dziesmām, jo pirmatnējais prieks par pagājušā gada notikumiem ir transformējis tādā kā priekā ar pieredzīti, ar dziļākām domām un jūtām. Tieši tā arī radās jaunā dziesma Emīlija, kas ir tāds drosmīgs solis no manas kā komponista un tekstu autora puses, jo beidzot sadūšojos uzrunāt klausītāju latviešu valodā. Laikam tas arī ir vispatiesākais mūsu skanējums, tāpēc pie tā arī atgriežamies.

— Atgriežoties pie tā, kas notika pašā sākumā. Ļoti ātri ieguvāt plašu atzinību ar Pearl Tears un Poet, pēc tam sekoja diezgan veiksmīgais Feeling Behind, bet tad kaut kas aizgāja greizi. Kā pašam likās, kas notika?

Es zinu, kas notika, bet gribētos noklusēt šos iemeslus... Tas bija tā... Kā lai saudzīgāk pasaka... Nē, nav ko saudzīgi teikt, mēs nebijām gatavi skatuvei. Mēs pilnīgi negaidīti un ļoti pēkšņi nokļuvām tur, kur citas jaunās grupas nonāk pēc vismaz pāris gadiem. Viņi izmaļas cauri daudziem maziem klubiem, daudziem festivāliem, tādējādi uzkrājot pieredzi priekš lielās skatuves. Savukārt mēs, pusgrupa — es, ģitārists un taustiņinstrumentālists — pēkšņi nonācām uz lielās skatuves bez jebkādas iepriekšējās pieredzes. Tā nu sanāca, ka tam visam bijām negatavi, lai tīri tehniski spētu noturēt to līmeni. Tāpēc arī viss dabīgi noplaka, jo cilvēkiem vairs nebija intereses nākt uz koncertiem — tas, ko viņi dzirdēja radio bija forši, bet neesošā skatuves pieredze darīja savu. Pa šiem gadiem maz pamazām krājām skatuves pieredzi, individuāli katrs sevi pilnveidojām, strādājām, mācījāmies un augām, gan atsevišķi, gan kopā. Tagad ir tā pārliecība, ka ne tikai liekās, bet arī zini, ka tu vari, un zini kā tas ir jāizdara. Pērn mums bija dziesma Request For Reincarnation, kas bija tāds kā pieprasījums pēc otrās iespējas. Tagad mūsu darbība ir ļoti mērķtiecīga, mēs aktīvi ierakstām otro albumu, no kā daļu jau varēja dzirdēt šodien. Tagad mūsu mērķis ir intensīvi darboties, lai līdz nākamajam gadam mēs atgūtu tās pozīcijas, kuras bijām ieguvuši ar pirmajām divām dziesmām.

— Jau pieminēji trūkstošo skatuves pieredzi. Atceros, ka sanāca redzēt pāris jūsu solo koncertus, kuri varbūt nebija tik pārliecinoši, savukārt abi priekšnesumi divos Positivus pēc kārtas — gluži kā cita grupa! Kāpēc tā?

Nu Positivus bija labs tāpēc, ka tur bija Positivus enerģija (smejas)! Bet ja nopietni, tad kā jau ar visām lietām, ko īsti nepārvaldi, tev var būt labās dienas, un tev var būt sliktās dienas, kad nekas neizdodas. Kad esi sasniedzis noteiktu meistarības līmeni, tad varbūt ar nelielām atkāpēm, bet konstanti spēsi piedāvāt vienādu kvalitāti. Tāpēc arī bija tā, ka viens koncerts bija labāks, cits sliktāks, bet, kā jau teicu, viss atdūrās pret to, ka mums nebija pieredzes un mēs nebijām tam gatavi. Dzīvot uz skatuves, uzstāties — protams, ir cilvēki, kam tas ir dots no dabas, bet mēs laikam nepiederam tai kategorijai, tāpēc strādājām un strādājam, lai uzlabotos.

— Tas arī bija galvenais pauzes iemesls, vai ne?

Nu... Arī, bet bija visādi pauzes iemesli. Piemēram, jaunā dziesma Emīlija man radās sadzīvisku iemeslu dēļ, jo mazs bērniņš ģimenē pamaina dzīves prioritātes. Teiksim, klasiskais stāsts — grupu nodibini sešpadsmit gados, paspēj iztrakoties, un jūra ir līdz ceļiem. Bet tad, ja grupu nodibini 27 gados, un sāc to, ko citi dara jau desmit gadus, tad tev ir grūtāk iziet caur tiem pašiem ceļiem, ir dažādas sadzīviskās blakus lietas, kas neļauj mesties mūzikā ar pilnu krūti. Tāpēc tagad viss notiek harmoniski. Ai, es te baigi nopietni un filozofiski aizrunājos (smejas)!

— Klau, kur pazudis taustiņinstrumentālists?

Viņš ir palicis par tādu kā mūsu pelēko, stratēģisko kardinālu, kurš palīdz mums ar idejiskām un stratēģiskām lietām. Viņš ir nomainījis savu nodarbošanos, kas patlaban neiekļauj iespēju piedalīties mēģinājumu un radošajā procesā, jo mēs pārējie esam tādi kā saimnieki paši sev. Varam izdomāt taisīt mēģinājumus vienalga kad — vienos, desmitos, trijos, vai jebkurā citā laikā. Viņš savukārt pievērsās nopietnai uzņēmējdarbībai, tagad strādā lielā uzņēmumā, un vairs nevar atļauties šādas lietas.

— Cik noprotu, iespējamā atgriešanās nav izslēgta.

Nē, iespējamā atgriešanās nav izslēgta. Ir mums bijuši pāris akustiskie koncerti, piemēram, Radio 101, kur mēs viņu uzaicinām, un Artūrs ar lielāko prieku spēlē kopā ar mums.

— Šodien varēja dzirdēt diezgan daudzas jaunās dziesmas. Kādas pašam ir domas par jauno materiālu?

Ir tā, ka ja mēs būtu slavena grupa, tad teiktu, ka šī ir antoloģija ar dziesmām 2010 — 2011. Kā jau runājām, ir tāda kā emocionālā robežšķirtne — pagājušā gada jaunās dziesmas ir tādas pozitīvas, enerģiskas, bet šogad radītajām ir tā S.P. (apraujas — aut.), The Sound Poets — pašam jāmācās (smejas)! Jā, tām ir tā S.P.B. smeldze, kas tagad ir The Sound Poets smeldze! Tieši tas arī bija tas, kas cilvēkiem patika gan Pearl Tears, gan Poet — tās nebija tādas kā klasiskās festivālu dziesmas, kurās ir tikai saule, jūra, smiltis un prieks, bet bija pozitīvā vēsts caur tādu kā smeldzes prizmu. Sāpe nav īstais vārds kā to apzīmēt, drīzāk tas ir kā nākamais prieka līmenis, kad ne tikai smaidi, bet tevī ir arī citādi pārdzīvojumi, kurus vari ielikt mūzikā.

— Teksti būs vairāk vai mazāk, bet autobiogrāfiski?

Teiksim tā — pagājušā gada teksti nebija autobiogrāfiski, tie bija tādi, ne gluži sadzīviski, bet caur dažādām dzīves situācijām tapuši. Šogad savukārt esam atgriezušies pie tā, kas bija sākumā — par izdzīvoto, piedzīvoto, sajusto. Īpaši, protams, izceļas Emīlija, kas ļoti nozīmīgs marķieris manā dzīvē un daiļradē.

— Dziesmas latviešu valodā arī turpmāk radīsi tikai īpaši nozīmīgiem notikumiem par godu?

Kad sāku rakstīt dziesmas, man nebija dalījums latviešu vai angļu valodā — nē, es vienkārši sāku rakstīt mūziku, un pēkšņi tas teksts radās angliski. Tā arī tas iegājās, jo pirmā dziesma Pearl Tears lieliski aizgāja angliski, un pēc tam vairs nebija doma mēģināt latviski, jo visiem patika. Prasījām klausītājiem, arī viņi teica, ka ir baigi forši, un neko nemainījām. Tāpat arī, teiksim tā, man nebija pilnīgas pārliecības, ka varu uzrakstīt tekstu latviski, jo angļu valodā viss ir vienkārši, aiz tiem svešajiem vārdiem var viegli paslēpties, bieži vien var nepateikt visu tieši un skaidri. Tāpēc bieži vien tas teksts izklausās labāks nekā ir patiesībā — un ar to es nesaku, ka mums ir slikti teksti angliski (smejas)! Bet jā, tomēr latviešu valodā katru izteikto vārdu saprot pilnīgi ikviens, arī es pats apzinos to izteikto vārdu vērtību un enerģiju. Laikam man pašam bija jānonāk līdz tam punktam, kad es latviešu valodas tekstā var atbildēt par ikvienu uzrakstīto vārdu, varu apgalvot, ka tur nav kāda vārdu spēle tikai tāpēc, jo tā labi skan.

— Viss jaunais materiāls jau ir gatavs, vai kaut kas joprojām top?

Es teiktu, ka par 90% viss ir, aptuveni trešā daļa jau ir ierakstīta. Mēs ejam soli pa solim, vispirms ierakstot, piemēram, bungas, tad vēl kaut ko, un tā līdz galam. Bija doma, ka albums būs angļu valodā ar bonusu latviski, bet nu... Protams, vēl jau redzēs kā Emīlija ies pie sirds klausītājiem, bet tas pārliecības tonis par valodas izvēli no kādreizējiem 90 vai 100 procentiem par labu angļu valodai nu ir ievērojami mazāks. Lai gan no otras puses, ja mēs runājam par jau iepriekš ieskicētajām veselīgajām ambīcijām, kas varētu būt Igaunija, Lietuva, tad tur, teiksim tā, tas materiāls latviski nebūs īpaši pieprasīts. Nosacīti apsveram to ceļu, ko iet Prāta Vētra — būs teksti angliski un latviski.

— Kad aptuveni varam gaidīt albumu?

Būsim reāli — visdrīzāk tas varētu būt nākamā gada sākums. Bija mērķis paspēt visu līdz rudenim, bet to darbu ir tik daudz, ka tas viss neiet tik raiti kā gribētos. Tas tomēr nav klasiskais albuma ierakstīšanas process, kā notiek rietumos — lūk jums 10 tūkstoši, studija, skaņu inženieris un producents, ejiet un strādājiet! Tas viss notiek paralēli mūsu ikdienām, turklāt negribas neko sasteigt un rudenī izdot albumu tikai tāpēc, lai rudenī izdotu albumu. Protams, nevilksim arī gumiju — kas tiek izdomāts, tas tiek darīts. Jāpiezīmē, ka šajā albumā būs daudz, daudz mazāk tā saucamās plastmasas — datoru plagini, softvēri un tā tālāk. Visu pēc iespējas vairāk cenšamies darīt dzīvajā un ar dzīvajiem instrumentiem. Piemēram, ja vajag ērģeles, ejam kaut kur, pieliekam mikrofonus un ierakstām ērģeles. Tas pats arī ar jebkuru citu instrumentu, jo ir tā pārliecība, ka tas atmaksājas, tas rada kaut ko īpašu. Protams, vieglāk ir kaut ko paņemt no datora, visi var paņemt kaut kādu bītu, un miers. Arī pirmais ieraksts tapa pamatīgi, bet arī tāpēc, ka nebija uzkrāta pieredze, vairākas lietas mēs nezinājām kā darīt, tāpēc tas viss tapa ilgāk. Tagad šis pamatīgums ir saistīts ar katru partiju, katru instrumentu, jo tam visam pieejam nopietnāk. Ok, iespējams būs kādas nedzīvas iespēles, bet principā viss tiks radīts ar dzīvajiem instrumentiem, lai vairs nav tā, ka mums saka, ka: džeki, albums ir labs, bet ja vien jūs mācētu to koncertu enerģiju ielikt ierakstā... Tas arī ir viens no galvenajiem mērķiem — ielikt dzīvo sajūtu arī ierakstā.

— Cik plašs ir plānots albums?

Es domāju, ka būs tās pašas klasiskās 10 dziesmas.

— Kas ir nākamais priekš S.P.B.?

The Sound Poets (smejas)!

— Protams, protams.

Kas tālāk... Mēs spēlējam Pīlādzī, uz galvenās skatuves, 6. augustā esam uzaicināti spēlēt Viesturdārza svētkos Rīgā, un pagaidām pēdējais zināmais koncerts ir 11. augustā Kalnciema kvartālā, kur spēlēsim savu lielo solo koncertu. Tas varētu būt tāds foršs noslēgums šai četru koncertu mini sērijai.

— Starp citu, kā domā, cik ātri izdosies cilvēku prātos nomainīt S.P.B. pret The Sound Poets?

 Cik ātri? Domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, cik labi savas dziesmas rakstīsim, un cik ātri tās aizies. S.P.B. jau aizgāja ar Pearl Tears un Poet. Cilvēki bieži vien nezināja, kas to izpilda, bet viņi zināja dziesmas, vai arī viņi zināja, ka tās izpilda S.P.B., bet nezināja mūs. Teiksim, ja tagad veiksmīgu dzīvi sāks dzīvot Emīlija, un vēl nākamās dziesmas izdosies, tad tas nosaukums arī aizies.

— Pearl Tears un Poet paliek kā S.P.B. mantojums?

Jā, mēs jau iepriekš par to runājām, ka arī Grēviņš man to prasīja. Jā, tas paliek kā S.P.B. mantojums. Tā bija daļa no S.P.B., un līdz ar to pārsaukt to par The Sound Poets nebūtu pareizi.

— Ko man novēlēt jums līdz nākamajai intervijai, kas, visdrīzāk, būs pēc albuma izdošanas?

Es laikam teiktu, ka realizēt savas veselīgās mākslinieciskās ambīcijas, tas ir galvenais!

Foto: Jānis Grosbahs