Bonobo koncerta apskats

Lietainajā 19. februāra vakarā, visai liels cilvēku skaits pulcējās koncertzālē Palladium, lai ar savām acīm un ausīm baudītu britu mūziķa Saimona Grīna jeb Bonobo uzstāšanos, kas Latvijā bija ieradies albuma The North Borders tūres ietvaros.

Kautrīgi un neuzkrītoši vakaru iesāka lietuviešu mūziķis Brokenchord, kas ar patīkamu un kustīgu elektroniku mēģināja iešūpot publiku. Brokenchord jau bija viesojies Latvijā, 2011. gada Skaņu Meža ietvaros, tā kā daļai klausītāju šis vārds, iespējams, nebija pavisam svešs. Pēc kaimiņa uzstāšanās cilvēku skaits koncertzālē strauji auga, un visi ar nepacietību gaidīja Bonobo uznācienu.

Kad skatuve bija sakārtota, instrumenti un dvielīši vietā, tad arī publikai beidzot parādījās Saimons un viņa pavadošais sastāvs. Tiem, kas jau bija pazīstami ar Bonobo skanējumu, šis koncerts deva iespēju pārliecināties par mūziķa un viņa pavadošā sastāva augsto profesionalitāti un noteikti lika iemīļot viņa daiļradi vēl vairāk, savukārt tie, kas pirmo reizi sastapās ar brita mūziku, noteikti šo vārdu neaizmirsīs. Auditorija tika aplaimota gan ar dziesmām no albuma The North Borders, gan arī labākajām kompozīcijām no iepriekšējiem ierakstiem, kas brīžiem kvēlākajiem  faniem  lika sajūsmā noelsties. Koncertā izpildīto dziesmu izvēle, manuprāt, nelika vilties nevienam klausītājam.

Bonobo ierakstos sadarbojas ar dažādiem dziedātājiem, taču koncertā vokālo partiju izpildīt bija uzticēts vienai vokālistei, kuras savdabīgais dziedāšanas stils kompozīcijām piešķīra patīkamu un eksotisku noskaņu. Lai vai cik ļoti man patiktu Žerdīnas balss, jāatzīst, ka dažās dziesmās tomēr pietrūka oriģinālais izpildītājs, sevišķi First Fires no albuma The North Borders.

Skatītāju sajūtu orgāni koncerta laikā maigi un rūpīgi tika svaidīti kaut kur starp pilsētu un džungļiem, starp realitāti un pasaku, kamēr pats Saimons ik pa laikam veikli pārslēdzās no taustiņu spaidīšanas uz basa stīgu raustīšanu. Dzīvie instrumenti apvienojumā ar elektroniku spēja radīt patiesu pilnības sajūtu, turklāt mūzika bija viegli uztverama klausītājiem. Brīžiem gan likās, ka Palladium nespēj panest spēcīgos, piesātinātos basus, bet tas nebija tik jūtami, lai traucētu baudīt koncertu kopumā. To vēl krāsaināku centās padarīt fona vizualizācijas, taču tās brīžiem šķita liekas, mazliet nepārdomātas un atgādināja kāda datora ekrānsaudzētāju. Tas gan nav nekas traģisks, jo skaidrs, ka mūzika šajā gadījumā bija nepārprotami vissvarīgākā vakar daļa, kamēr vizualizācijas veidoja simbolisku fonu.

Kopumā šis bija visnotaļ veiksmīgs un kvalitatīvs sniegums no Bonobo puses. Maigais downtempo, triphopa un pasaules mūzikas sakausējums salijušos un nosalušos skatītājus spēja sasildīt gan no iekšpuses, gan ārpuses. Ovācijas, kas tika veltītas katram mūziķim, bija sirsnīgas un patiesas, ko vēl apstiprina draudzīgā pagrūstīšanās pēc koncerta pie skatuves, cerībā savā īpašumā iegūt plakātu ar grupas autogrāfiem. 

Foto: Aiva Krūmiņa