Jack White - Lazaretto
Džeks Vaits... Domāju, ka šis mūziķis jau ir sasniedzis pietiekamu atzinību, lai es šobrīd nenodarbotos ar smalku dažādu viņa panākumu un sasniegumu aprakstu. Tikai pateikšu to, kas aktuāls šim rakstam — viens no spilgtākajiem un aizņemtākajiem mūsdienu rokeriem paralēli retas mūzikas ierakstīšanas būdiņas atjaunošanai un simts citiem darbiem ir atradis laiku, lai laistu klajā savu otro soloalbumu.
Kopš Vaita debijas soloieraksta Blunderbuss izdošanas pagājuši jau divi gadi. Tā skanējumu visai spēcīgi ietekmēja mūzika nesenā šķiršanās no savas otrās sievas Kārenas Elsones. Ievērojama daļa albuma bija piesātināta ar tempa ziņā visai lēnām dziesmām, kas par sevi atstāja visai smeldzīgu iespaidu. Jaunajā veikumā Lazaretto muzikālā ziņā ļoti lielu atšķirību nav, taču dziesmu tekstos atspoguļojas citas problēmas, kuras turklāt joprojām ir daļēji saistītas ar Elsoni un Vaitam piespriesto tuvošanās aizliegumu viņai.
Tāpat kā Blunderbuss, arī jaunais ieraksts ar visiem iespējamajiem līdzekļiem parāda un gandrīz vai izkliedz, ka šis ir īsts Džeka Vaita albums. Dziesmu struktūras un ģitāras skaņas to apliecina uz katra stūra — Lazaretto ir trauksmains, tas lēkā pa žanriem ne tikai no dziesmas uz dziesmu, bet arī no panta uz piedziedājumu vai arī vienkārši starp dažādām grūti klasificējamām daļām. Nav zināms, kāds būs turpinājums, un dažbrīd tas pārsteidz pat tad, kad albumu klausies ne tuvu ne pirmo reizi.
Runājot par atsevišķām dziesmām, noteikti jāpiemin tituldziesma un tās kliedzošais, agresīvais un pašpārliecinātais vēstījums. Tāpat vēlos izcelt arī Would You Fight For My Love?, kuras smagais ērģeļu skanējums rada sajūtu, kuru nosaukt citādi kā par episku vienkārši nav iespējams. Noteikti kaut kas jāpasaka arī par Just One Drink — iespējams, ka tā licies tikai man, taču tā salīdzinoši mazinstrumentālais skanējums jo īpaši gabala sākumā man tik ļoti atgādināja The White Stripes, kā nav spējis nekas cits. Ļoti īpaša noskaņa ir arī Alone In My Home.
Lazaretto ir albums roka orķestrim — Vaits nav kautrējies veidot bagātīgus aranžējumus un izmantot lielu daudzumu instrumentu. Ieraksts ir visādā ziņā spēcīgs, te šādu sajūtu radot ar agresivitāti, te ar salīdzinoši lielāku ievainojamību. Džeks Vaits nav aizšāvis greizi arī šoreiz un parāda, ka, lai arī pagātnes problēmas vairs nav tik aktuālas, nedrīkst atslābināties un ir jāķeras klāt jaunu likstu pārvarēšanai.
8/10
