Koncerta apskats: Muse Arēnā Rīga

Britu alternatīvā roka trio Muse latviešiem ir pārbaudīta vērtība — neskatoties uz to, ka koncerta biļešu cena nav pārāk demokrātiska un to, ka Latvijā šī grupa uzstājas jau nez kuro reizi, viņiem jau kārtējo reizi izdevies piepildīt visu Arēnu Rīga. Daļu no koncerta apmeklētājiem var identificēt kā dedzīgus vai ieturētus fanus, taču starp tiem pamanāmi arī tādi cilvēki, kas izskatās drīzāk tā, it kā festivāla paģiru rītā būtu atblandījušies uz kādas tiem nezināmas grupas koncertu un nevarētu īsti saprast, vai dzert savu alu šeit vai tomēr iet kaut kur citur, un tāpēc pārdomā šo izvēli, bez redzama mērķa ar savu aliņa glāzi rokā klejojot starp citiem koncerta apmeklētājiem un īsti neinteresējoties par notiekošo koncertu.

Muse iesildošā apvienība My Vitriol kāpj uz skatuves ārkārtīgi laicīgi, ārkārtīgi laicīgi dodas prom un ar savu radio draudzīgo un pilnīgi neoriģinālo skanējumu īsti neaizrauj publiku, ļaujot jau pēc desmit minūtēm aizmirst par viņu eksistenci. Paši Muse arī nekavējas un koncertu uzsāk tikai nedaudz vēlāk, nekā paredzēts, bez lielas runāšanas iesākot ar vienu no pēdējā paranoiski drūmā albuma Drones zināmākajiem gabaliem — Psycho, kas nekavējoties iekustina vismaz aktīvāko publikas daļu. Koncerta programmā lielākoties izskan dziesmas no Drones, taču starp tām ir sabāzti arī grupas zināmie hiti — pa pāris dziesmām gandrīz no katra albuma, un veselas četras no Black Holes And Revelations.  Tiem, kas cerēja dzirdēt kaut ko no Showbiz, gan nākas vilties, jo šo albumu grupa ignorē pilnībā.

Grupas uzstāšanās muzikālā un tehniskā puse ir ārkārtīgi pārdomāta. Pateicoties tehniskajiem risinājumiem, grupu var lieliski dzirdēt (un arī redzēt) neatkarīgi no tā, kurā arēnas stūrī sanācis nokļūt. Puiši spēlē un dzied pārliecinoši, spēcīgi un bez pārtraukuma, ieliekot tajā apbrīnojamu enerģiju, taču, lai arī viņu muzikālajam sniegumam nav, kur piesieties, nepamet sajūta, ka grupa jau ir iegājusi zināmā rutīnā, kurā katrs koncerts ir tikai viens no daudziem. No grupas puses stipri pietrūkst cilvēcisku emociju — Muse īpaši nerunā ar publiku, un nepamet sajūta, ka grupai “nav iekšā” spēlēt šo koncertu ar pilnīgu emocionālo atdevi. Tas tiek daļēji kompensēts ar visai iespaidīgu šovu un izdaudzinātajiem droniem (no kuriem īsti draudīgs gan diemžēl izskatās tikai viens), kas nodrošina vismaz to, ka skatītājiem ir, ar ko pamielot acis, ja nu gadījumā apnīk skatīties uz pašiem Muse.  

Kopumā koncerts vēlreiz apliecina to, ka Muse “dzīvajā” izklausās tieši tikpat labi, kā ierakstos un spēj sarīkot grandiozu šovu, taču uz visas šīs tehniskās grandiozitātes fona, šķiet, ir zudusi grupas cilvēciskā saikne ar savu publiku un tā maģiskā sajūta, ka tie ir tādi paši vienkārši cilvēki, kas uz skatuves izliktu visu savu sirdi tieši tev un tieši šobrīd. Un šo sajūtu nekāds šovs, lai arī cik lielisks tas nebūtu, diemžēl nespēj aizstāt.