Lenija Kravica koncerta apskats

Noteikti iepriekšējo dienu laikā, lasot par tobrīd gaidāmo Lenija Kravica koncertu Arēnā Rīga, pamanījāt, ka ļoti gaidīju šo šovu. Atminoties to, cik lielisks mūziķis bija 2008. gada jūnijā, kad pēdējo reizi viesojās Latvijā, man bija pārliecība, ka tam ir jābūt vienam no gada labākajiem koncertiem. Diemžēl, kā tas noskaidrojās vēlāk, pirms pasākuma izteiktās cerības un prognozes līdz galam nepiepildījās. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ierodoties norises vietā neilgi pirms 20.00 (ap to laiku sākās Arta Dvarionas dīdžsets, vakara vaininieks uz skatuves kāpa ap 21.30) , biju patīkami pārsteigts — pie galvenās ieejas jau tad drūzmējās ļaužu masas, arī ieejot Arēnā sanākušo skaits nevarēja nepriecēt. Jāatzīmē, ka nedaudz pārsteidza apmeklētāju „sastāvs” (liela daļa no sanākušajiem atgādināja, piemēram, Rianas, nevis Lenija auditoriju), tomēr, kā vēlāk izrādījās, arī šī auditorijas daļa bija gana aktīva un vārdus zinoša, tāpēc sākotnējām bažām par „vāju” publiku nebija nekāda pamata.

Atzīšu, ka līdz pat šīs recenzijas rakstīšanai man nebija pilnīgas pārliecības par to, kas taps, jo, no vienas puses, koncerts bija ļoti jauks un foršs, bet no otras puses — mani personīgi tas „neaizķēra” un neaizrāva, tā vidusdaļā pat gandrīz garlaicīgi palika... Vienu brīdi pat domāju, ka esmu teju vienīgais īgņa publikā, kurš neizbauda notiekošo, tomēr tad mani nomierināja vairāki sastaptie paziņas, kuri (ikviens no viņiem bija redzējis iepriekšējo koncertu, starp citu) arī atzina, ka šoreiz viss neesot bijis kā nākas. Beigās nosecināju, ka tie, kuriem tā bija pirmā tikšanās ar Kravicu mājup devās ļoti apmierināti ar redzēto, savukārt tie, kam šāda pieredze jau bija bijusi, palika vairāk vai mazāk, bet vīlušies.

Kas tad bija galvenie iemesli šādai neapmierinātībai? Personīgi man likās, ka izvēlētā setliste (tā bija tieši tāda pati kā iepriekšējos Eiropas koncertos) ne tuvu nebija veiksmīgākā iespējamā. Īpaši tas izpaudās vidusdaļā (sākot ar Fields Of Joy un beidzot ar Believe), kad nedaudz par ilgu tika spēlētas pietiekami līdzīgās un zināmā mērā garlaicīgās lēnās dziesmas (te arī jāpiebilst, ka joprojām neizprotu lēmumu programmā neiekļaut lieliskās Again un, it īpaši, I’ll Be Waiting). Tāpat arī skaņa, pat pēc Arēnas standartiem, bija slikta. Likās, ka mūziķis bija atvedis pārāk jaudīgu skaņas aparatūru, kuras lielā spēka dēļ skaļajos gabalos (šī problēma tika novērsta tikai sākot ar Fly Away) veidojās pamatīga atbalss. Starp citu, šis fakts tiešām apbēdina, jo koncerta organizatori no savas puses bija izdarījuši visu, lai apmeklētājiem būtu ērti un viss izdotos. Visbeidzot, šovam pietrūka tā sauktā „it” faktora, kurš jau vairākkārt pieminēto 2008. gada priekšnesumu padarīja teju leģendāru. Amerikānis manāmi centās, varēja redzēt, ka viņš vēlas publikai sniegt visu, ko māk pēc labākās sirdsapziņas, tomēr nepameta sajūta, ka tā vienkārši ir diena, kad viņš nespēj baudīt dzīvi (ikkatram no mums tādas gadās, vai ne?). Mūziķis pārsteidzoši maz komunicēja ar publiku (jāatzīst, ka tad, kad viņš runāja, tas bija ļoti patiesi un sirsnīgi), izskatījās noguris, un pat mirkļos, kad manāmi visu notiekošo izbaudīja, nespēja kārtīgi pasmaidīt. Viņu pat negribas vainot par tā vienkārši reizēm notiek.

Protams, pasākums ne tuvu nebija tik slikts, kā varētu šķist pēc iepriekšējās rindkopas, gluži vienkārši šādas lietas noklusēt nedrīkstu. Starp pozitīvajiem faktoriem kā pirmais, viennozīmīgi, ir jāmin kā solista, tā pavadošā sastāva, kurā ietilpa basģitāriste, taustiņinstrumentālists, ģitārists, bundzinieks, trompetists, trombonists un saksafonists, ļoti augstais profesionālisms. Bija vienalga, vai viņi izpildīja solmūziku, fanku, roku vai arī pievērsās psihodēlijai, kuras elementi bija sastopami pietiekami daudz un plaši, viss izklausījās teicami, arī garās improvizācijas koncerta otrajā daļā. Nedrīkst aizmirst arī to, ka solītais grandiozais skatuves iekārtojums nelika vilties — ar, šķiet, četrām kamerām nemitīgi tika filmēta darbība uz skatuves un zālē, kura tika pārraidīta uz diviem salīdzinoši nelieliem ekrāniem skatuves malās, kā arī uz viena liela aiz mūziķu mugurām. Arī gaismas šovs bija labs — šķietami vienkārši un askētiski, bet vajadzīgais efekts tika panākts, katrai kompozīcija radot savu unikālo noskaņu. Tāpat arī par publiku var teikt tikai tos labākos vārdus — piemēram, pēc Black And White America (un to es pilnībā nebiju gaidījis) tika skaļi skandināts Lenija vārds, slavenākajiem gabaliem (it īpaši izcēlās I Belong To You, kurš tika izpildīts akustiski) tika pārliecinoši dziedāts līdzi, savukārt pašās beigās, kad mūziķis aptuveni 10 minūtes pastaigājās pa zāli, lai sarokotos ar faniem, principā visi skrēja no viena gala līdz otram, lai tikai sasveicinātos ar savu elku. Skaisti!

Kā jau iepriekš minēju, man bija lielas problēmas pat pašam sev noformulēt viedokli par piedzīvoto Arēnā, kur nu vēl to aprakstīt. Pieņemu, ka šim viedoklim būs daudz pretinieku, un viņus lieliski sapratīšu, jo arī pats redzēju, ka daudz kas notika lieliski, bet es gluži vienkārši nespēju to līdz galam novērtēt. Bija labi, bet 2008. gada latiņa palika neaizsniegta. Varbūt nākamreiz!

7.5/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. Come On Get It

2. Always On The Run

3. Amercian Woman

4. It Ain't Over 'til It's Over

5. Mr. Cab Driver

6.  Black And White Amercia

7. Fields Of Joy

8. Stand By My Woman

9. Believe

10. Stand

11. Rock And Roll Is Dead

12. Rock Star City Life

13. Where Are We Runnin'?

14. Fly Away

15. Are You Gonna Go My Way

Piedevas:

16. I Belong To You (akustiski)

17. Let Love Rule

Foto: http://www.delfi.lv