Blogs: Atbalsis no Goran Gora koncerta Rīgas Domā

Manuprāt, vienmēr ir visai savādi, kad mūziķi par kāda sev pietiekami nozīmīga un liela koncerta norises vietu izvēlas baznīcu — šīs celtnes tomēr ir pietiekami specifiskas un kaut kādu daļu klausītāju noteikti atgrūž no pasākuma apmeklēšanas (pats zinu vismaz pāris cilvēkus, kas tikai šā iemesla dēļ šo konkrēto priekšnesumu neredzēja). Arī man savas attiecības ar baznīcu un reliģiju nebūt negribētos saukt par tuvām, neesmu biežs viesis šādās vietās, taču vakar, pēc pietiekami ilgas pauzes, devos uz Rīgas Domu, lai dzirdētu un redzētu, kā jaunāko albumu Hold Me Close When It Comes un citus savus populārākos skaņdarbus izpilda Goran Gora. Un, kā jau to gaidīju, mūziķis ar savu sniegumu pārliecināja, ka tā bija vienīgā un pareizā izvēle otrdienas vakaram.

Noteikti jau esiet pamanījuši, ka eRokā šis albums tā arī ir atstāts zināmā novārtā, un tā recenzija tā arī nav tapusi un netaps. Iemesls, kāpēc tā, ir pavisam triviāls — ar kolēģiem vienojāmies, ka tas paliks manā pārziņā, savukārt man tas jau no pirmās klausīšanās reizes kļuva tik tuvs, ka sapratu — par to rakstot, nespēšu saglabāt pat niecīgākās objektivitātes paliekas, tādēļ labāk ir par to nemaz nerakstīt. Reizēm ir tā, ka klausoties kādu mūziku šķiet, ka tā ir rakstīta tieši Tev vai par Tevi, un tā man notika ar šo plati. Tajā dzirdēju visu to, ko un kā es tajā brīdī gribēju, un, šķiet, man vajadzēja dzirdēt, tāpēc tas uzreiz ir nokļuvis starp maniem trīs visu laiku vismīļākajiem albumiem mūzikas vēsturē. Protams, variet smīkņāt par to, jo tie ir ļoti skaļi vārdi, un tas pat būtu saprotami, taču ticu — ikviens, kuru klausoties mūziku ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas, šobrīd lieliski saprot, par ko es runāju. Un tieši šī paša iemesla dēļ es izlēmu, ka arī par koncertu Domā rakstīšu vien blogu, nevis apskatu — atzīmi tam ielikt es nespēju.

Kā jau minēju ievadā, Doma izvēle par koncerta norises vietu ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses skatoties, tā ir visai slikta ideja — dažiem varētu traucēt reliģiskais fons (kopumā gan šķiet, ka tas, par laimi, palika otrajā plānā), publikai īsti nebija skaidrs, kā reaģēt, varēja just, ka cilvēki bija reti bikli, kā arī tik plašā telpā nav iespējams panākt tādu intimitāti, kāda ir iespējams kaut vai Palladium, par mazākām zālēm pat nerunājot. Taču tajā pat laikā Rīgas Doma unikālā un lieliskā akustika atsver visus mīnusus. Ikkatrai skaņai veidojās atbalsis, kas visam priekšnesumam piešķīra tādu nedaudz mīklainu noskaņu un ļoti lielu šarmu. Jāatzīst, ka sākumā tas šķita nedaudz dīvaini, tomēr līdz ko pie tā visa pieradu, mūziku spēju izbaudīt arvien vairāk un vairāk. Varbūt ikdienā šāds risinājums un skanējums liktos nedaudz kaitinošs, taču laiku pa laikam katram ieteiktu ko tādu paklausīties — tā var sadzirdēt daudzas detaļas, kuras citkārt, visdrīzāk, paslīdētu garām.

Lai vai cik laba būtu skaņa, galvenais vakara trumpis tomēr bija stāsts, kurš tika izstāstīts ar šīm skaņām. Viena no retajām objektīvajām lietām, ko es spēju pateikt par Hold Me Close When It Comes ir tā, ka tas ir viens no labākajiem konceptalbumiem (vismaz es to tā uztveru, kaut gan publiski mūziķis tam šādu birku nav uzkāris) Latvijā pēdējos gados. Patiesībā, tik labi stāstu pie mums neviens nebija stāstījis kopš... 2007. gada, kad iznāca Gorana debijas plate Jetlag. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka konceptuālisma ziņā, manuprāt, pēdējais veikums ir liekams plauktu augstāk par pirmo, jo tas šķita nedaudz sadrumstalotāks, drīzāk kā vairāku miniatūru apkopojums, nevis vienots mākslas darbs. Jebkurā gadījumā, otrdienas vakarā, spēlējot jaunāko albumu, kurš papildināts ar vairākiem no populārākajiem singliem, kuri radīti pirms tam, Jānis pamanījās vēl vairāk atklāt decembrī iznākušā darba liriskā „es” pārdzīvojumus. Var jau būt, ka es pārāk daudz meklēju jēgu dziedātajā, un tā nebūt nav, bet mani nepameta sajūta, ka ar vecajiem gabaliem tika papildināts un paspilgtināts šis stāsts un atbildēts uz tiem jautājumiem, kuri klausītājam varēja rasties, domājot par trešo disku. Interesanti, ka līdz pat pašām beigām nebija iespējams paredzēt, ar ko beigsies šis stāsts — ja godīgi, es gaidīju nedaudz pozitīvākas beigas, kurās lieliski iederētos arī, piemēram, popsīgās Swim, Robert, Swim un Dance Away, taču esmu pat priecīgs, ka tās neizdzirdēju — šķiet, ka ar šādu noslēgumu stāsts ir pabeigtāks un konkrētāks. Vienīgais, par ko ir nedaudz žēl ir tas, ka tā arī neatskanēja Slow Down — šo kompozīciju tiešām gaidīju, un uzskatu, ka kopējā noskaņā tā iederētos perfekti. Visbeidzot, nevaru nepieminēt, ka kā lieliska kulminācija iederējās arī Ceļi, kuru sākotnēji izpildītājs nemaz negrasījās spēlēt un nebija ieplānojis, taču kājās stāvošās publikas ovācijas darīja savu. Un labi, ka tā, jo tas izrādījās teicams visa iepriekš dzirdētā apkopojums. Starp citu, ja neticiet manis teiktajam par lielisko stāstu, pārliecinieties paši — zemāk ir atrodama setliste, un esmu drošs, ka arī ierakstos teksti iedarbosies pietiekami spēcīgi.

Īpašu atkāpi gribas veltīt pirmatskaņojumam Tikai Saknes Neatdot, kas ir pirmais vēstnesis no, iespējams, jau šī gada nogalē gaidāmā ceturtā studijas ieraksta. Ja godīgi, pēc šī gabala, kas, manuprāt, bija viens no koncerta augstākajiem punktiem, biju mēms, bet viens bija skaidrs jau dziesmas vidū — šis būs LIELS hīts! Ir grūti raksturot šo skaņdarbu jebkā citādi, kā vien ar vārdu „episki”. Kompozīcija tika izpildīta kopā ar kori Balsis, un tās laikā zāli pāršalca kaut kas līdzīgs skaņas vilnim, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu no sanākušajiem. Protams, pastāv risks, ka ierakstā to sajūtu noķert būs grūti, taču man ir labas priekšnojautas, ka dziesminieks kaut kā to atrisinās, un jau tuvākajā laikā būs pieejama, ļoti iespējams, viena no 2012. gada populārākajām pašmāju dziesmām valstī. Vismaz pirmais iespaids bija tieši tāds — šis būs viņa nozīmīgākais singls kopš Dance Away.

Kā jau minēju, jaunā albuma kontekstā (domājams, tā tas būs tikai šī ieraksta sakarā, ne vispārīgi), es nespēju objektīvi vērtēt Goran Gora mūziku, un tāpēc ir ļoti iespējams, ka viss, ko es iepriekš rakstīju ir tikai mirkļa emocijas no cilvēka, kurš ir stipri pārvērtējis vakar piedzīvoto. Man gan gribētos ticēt, ka tā nav, un Jānim tiešām izdevās izdarīt to, uz ko iet jebkurš dziesminieks — ar savu mūziku izveidot perfekto stāstu. Un to viņš paveica godam!

Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:

1. Enterance

2. Hold Me Close When It Comes

3. Counterfeit

4. Two Hands

5. Awakening

6. The Wheel

7. The List

8. Tikai Saknes Neatdot

9. Distant Light

10. Everyone’s Landscape

11. Giant Revolver

12. The Girl In The Backseat

13. Under Control

14. Stiprinieks

15. I’m The Only River

16. Ghosts

17. One By One

Piedevas:

18. Ceļi

Foto: Jānis Grosbahs