Mēneša albums: maijs

Jūnijs jau ir pamatīgi ieskrējies, bet neskaitāmi lieliskie maija ieraksti vēl nav noklausīti — ar šādu problēmu mēs šomēnes saskārāmies. Tieši tāpēc nedaudz vēlāk nekā ierasts, bet gana plaši kopā papētīsim, kas ir labākais no jaunās mūzikas, kas mūsu ausis sasniedza maijā!

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Swans — Bring The Sun/Toussaint L'Ouverture

Tie kuri seko mūzikas vēsturei pietiekoši dziļi un stipri, noteikti saprot, ka Swans nav parasta grupa. Viņi vienmēr ir nīduši visus un veidojuši paši savus noteikumus, kas ir brutālāki par smagāko no smagākajiem metāliem un biedējošāki par Niku Keivu tumšās Londonas ielās. To, ka Swans ir pilnīgi vienalga, pierāda dziesmas garums — 34 minūtes. Tā ir, iespējams, garākā un labākā To Be Kind dziesma.

Mēneša albums: Sean Nicholas Savage — Bermuda Waterfall

Ūsaino Šonu Nikolasu var uzskatīt par īstu hipsterklišeju. Noklausoties kaut vienu no viņa dziesmām sapratīsi, ka sīkāki paskaidrojumi šai hipotēzei nav nepieciešami. Viņš it kā iekļaujas modernajā alternatīvā r'n'b baseinā, bet dara to ar tiešām unikālu pieeju, DIY domāšanu un krietnu devu dīvainību. Ariela Pinka, Maka Demarko un citu stilīgo dabā. Rezultātā var tiešām teikt — Sean Nicholas Savage nekad neskanēs pa radio, bet dzīvos kārtīgu hipsteru sirdīs, rajonos un dvēselēs. Bet nu labi, ka tā. Varbūt vēl kādreiz sagaidīsim viņa koncertu Latvijā.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Merchandise — Little Killer

Pēc mazalbuma Totale Nite izdošanas, vienā intervijā Merchandise solists Karlsons Kokss apgalvoja, ka tas ir noslēgums viņu sākotnējam skanējumam, un turpmāk gaidāmas pārmaiņas. Aizvadītos sešus mēnešus puiši pavadījuši Floridā, kur noritēja darbs pie jaunās plates, un viņi paši pievērsās arī tās producēšanai. Little Killer, kas ir pirmais singls no augustā gaidāmā After The End, tiešām būtu grūti ielikt vienā plauktā ar kādu iepriekšējo viņu veikumu. Merchandise gadījumā jaunā viļņa popmūzikas rokraksts ir ļoti pareiza izvēle, kas spilgti izpaužas šajā singlā. Ar jauno ierakstu viņi uzsāk darbību cienījamās 4AD ierakstu kompānijas paspārnē, kas vēl vairāk iezīmē jaunas ēras sākumu viņu darbībā.

Mēneša albums: The Horrors — Luminous

Vēl nekad iepriekš nebija nācies gaidīt kādu The Horrors albumu tik ļoti, kā tas bija ar Luminous. Divi lieliski singli — So Now You Know un I See You, lika viņiem pievērst pastiprinātu uzmanību. Plates ievads, Chasing Shadows, iesākas lēni, pārplūstot no viena sintezatora uz citu, līdz vienā brīdī tiek sasniegta kulminācija, kad pēkšņi viss kļūst dinamisks, skaļš un ieskanas Ferisa Bedvana balss. Kopš tā brīža kļūst skaidrs, ka gaidīšana bija to vērta, un ieraksts noteikti tiks atskaņots ne vienu reizi vien. Tomēr jāatzīst, ka pēc tam parādās pāris vājāki brīži, kuri tiek saglābti ar citiem, spilgtākiem skaņdarbiem. Viena no lietām, ko puiši šo gadu laikā ir iemācījušies, noteikti ir spēja veidot albumu, kas turas kopā. Atliek cerēt, ka uz vismaz vienu no diviem koncertiem, kurus šovasar Latvijā sniegs The Horrors, sanāks tikt.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Chance The Rapper — I Am Very Very Lonely

Čikāgas reperim Chance The Rapper sekoju līdzi kopš pagājušā gada lieliskā miksteipa Acid Rap. Kopš tā laika viņš ir izdarījis gan šo to lielisku (piemēram, sadarbojies ar Džeimsu Bleiku), gan šo to, ko es īsti nespēju saprast (piemēram, sadarbojies ar Džastinu Bīberu). Kamēr turpinām gaidīt viņa pirmo īsto albumu, pa ceļam mūziķis ir paspējis izdot dažus gabalus, jaunākais no tiem ir I Am Very Very Lonely. Pretēji savam skatuves vārdam, tajā viņš repošanas vietā vairāk nodarbojas ar dziedāšanu, radot atmosfēru, kas lieliski saskan ar dziesmas nosaukumu. To klausoties, nepamet sajūta, ka šī dziesma ierakstīta nedaudz nenopietnā atmosfērā, bet tā ļoti labi demonstrē viņa daudzpusību. Turklāt ja viņš spēj ko šādu radīt, pat īsti neuztverot, to nopietni, tad atliek tikai domāt par to, ko viņš var paveikt ar nopietnu pieeju.

Mēneša albums: Tune-Yards — Nikki Nack

Šķiet, ka to, kas maijā būs mans mēneša albums, aptuveni nojautu jau martā, kad pirmoreiz dzirdēju Tune-Yards jaunā albuma pirmo singlu Water Fountain un to pavadošās ziņas par jaunu ierakstu. Tagad, kad laiks izdarīt izvēli, priekšnojauta izrādās piepildījusies. Nikki Nack ir grupas trešais studijas albums un solis interesantā virzienā. Šajā gadījumā šis solis ir bijis kļūt vieglāk uztveramiem. Ar to gan nav jāsaprot, ka tiem, kas šo grupu iecienījuši jau labu laiku, ir laiks no viņiem novērsties — Merilas Garbusas muzikālās idejas joprojām ir brīnišķīgi dīvainas. Tomēr tiem, kas ar viņiem nav bijuši pazīstami, jaunais albums, šķiet, varētu būt labāks ieejas punkts grupas mūzikā nekā iepriekšējie. Tune-Yards ierastās, nedaudz dīvainās, muzikālās un liriskās tēmas šeit ir nedaudz vairāk nopucētas, bet pa lielam rezultāts šķiet iepriekšējos albumos iesāktā ceļa loģisks turpinājums. Un izskatās, ka šis ceļš varēs turpināties vēl ilgi.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Damon Albarn — Mr. Tembo

Alberna kungs noteikti ir viens no daudzveidīgākajiem mūziķiem mūsdienu mūzika. Līdzšinējie darbi pie Gorrilaz, The Good, The Bad and The Queen un Blur to tikai apstiprina. Mr. Tembo, singls no jau iznākušā solo albuma, vairāk sliecas uz viņa veidotajiem projektiem sadarbībā ar afrikāņu mūziķiem. Tropiskajos ritmos ieskauta, kompozīcija tāda ir vienīgā visā albumā, bet to nevar saukt par neraksturīgu. Ir jābūt no citas pasaules, lai negaidītu Āfrikas iedvesmotus ritmus šī mūziķa solo daiļradē. Tanzānija gūtie iespaidi, kas materializējušies šajā ritmiskajā kompozīcijā, patīkami atgādina par projektu, kas sevi ietvēra muzicēšanu vilcienā ar populārākajiem melnā kontinenta pārstāvjiem. Alberns ir tieši tāds pasaules mūziķis, kurš jebkurā mirklī var doties uz pasaules mazapdzīvotāko nomali vai uzspēlēt kādu jau zināmāku dziesmu vietējā barā.

Mēneša albums: Various artists — I Saved Latin! A Tribute to Wes Anderson

Pēdējā laikā arvien vairāk populāru muziķu darbi ieplūst kinematogrāfijas jomā. Galvenais joprojām paliek kino, bet bieži vien to skatāmāku padara tieši tā skaņu celiņš. Vess Andersons ir viens no tiem režisoriem, kura filmās skaņu celiņš skatītājiem regulāri palīdz izjust katru tās svarīgāko momentu. Ja tā nebūtu, tāds I Saved Latin! nekad neieraudzītu dienasgaismu. Skanu celiņi bieži vien prožektoru gaismās izceļ dziesmas, par kurām mēs iespējams nekad neuzzinātu pat neraugoties uz faktu, ka oriģināli tās atrodas tādu mākslinieku repertuāros kā Deivids Bovijs, The Kinks, Džons Lenons, The Who, Eliots Smits un The Rolling Stones. Par to jāpateicas tādiem mūziķiem kā Freelance Whales, Someone Still Loves You Boris Yeltsin un Telekinesis citu starpā, kas spējuši iedvest dzīvību līdzās neaizmirstamiem aktieru priekšnesumiem. Vesa Andersona faniem šīs 23 apkopotās kompozīcijas noteikti uzdzīs vēlmi vēlreiz atskatīties uz režisora darbu un atpazīt tās kādā no viņa filmām.

Jana Kohno

Mēneša dziesma: Kasabian — Eez-eh

Līdz Kasabian jaunā albuma 48:13 izdošanai atlikušas pāris dienas, un arī pirmais singls jau paceļojis apkārt. Neizbrīna, ka, pirmo reizi dzirdot Eez-eh, radās jautājumi un neskaidrības — kā jau jebkuru ilggadīgu, sarūsējušu Kasabian pielūdzēju, kas ar nelielām grūtībām pieņēma pat 2011. gadā izdoto Velociraptor!, šis singls negaidīti pārsteidza arī mani. Varbūt trīs dienas mēnesī dziesma var kaitināt ar savu jestrumu, tomēr pārējā laikā tā šķiet kā pārliecinošs, dejisks un lielisks singls, kaut kas tik ļoti atbilstošs vasaras sākumam un patiesībā — kaut kas tik ļoti, ļoti raksturīgs Kasabian. Tad jau manīsim, vai gaidāmais albums būs ieturēts šādā stilā, vai tomēr sprauksies ārā iepriekšējie Kasabian.

Mēneša albums: Swans — To Be Kind

Swans studijas albumu krātuvīte maijā sasniedza velna duci — klāt trīspadsmitais albums, un tas ir velnišķīgs. Velnišķīgi ilgs. Pirmajā brīdī, ieraugot, ka albums ilgst 121 minūti ar asti, gribas ignorēt šo tumšpelēki drūmām skaņām apveltīto jaukumu. Tie, kas pazīstami ar Swans kompozīcijām, nemaz nebīstas, jo zina, ka nekas Swans daiļradē nav ierastāks par vismaz (vismaz!) 5 līdz 6 minūtes ilgiem skaņdarbiem, nemaz nerunājot par plašajām, sarežģītajām dziesmām, kas aizņem pusstundu klausītāja dzīves. Pārsteidzoši, bet To Be Kind man izskanēja diezgan ātri. Turklāt šo albumu nevar vienkārši uzlikt fonā, tajā ar aizgrābtību jāiedziļinās — dažbrīd radās iespaids, ka nevis klausos albumu, bet vēroju ilgu filmu ar sarežģītu stāstu un neaprakstāmi dziļu domu, pēc kuras noskatīšanās vēl grūti attapties. To Be Kind apvieno dusmas, sašutumu, vienaldzību, ielaiž emocijas klausītājā un nelaiž vaļā — tāds tas albums, tādi tie Swans. Jāatzīst, ka nepieciešams laiks, lai patiesi „iebrauktu” Swans mūzikā, un kad tas beidzot notiek, ir skaidrs, ka viņi radījuši skaņdarbus, kas stāv krietni vien augstāk par citiem. Starp citu, uz albuma vāciņa redzamā bērna seja — tieši tā es izskatījos pēc albuma noklausīšanās. Iebiedēta, it kā pārsteigta. Bet patīkami iebiedēta un pārsteigta.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: The Antlers — Hotel

Jau iepriekš esmu rakstījis, ka uzskatu, ka The Antlers liekas pasaulē gudrākā grupa, kuru izprast man ir bijis lemts vien pāris reizes mūžā. Nezinu — vai pats esmu izaudzis un kļuvis prātīgāks, vai arī amerikāņi pieejamāki, bet liekas, ka Hotel uzķēru jau ar pirmo reizi, un tā ir pamatīgi iesēdusies prātā. Ļoti, ļoti skaista dziesma ar izcilu grūvu un aizraujošu ritmisko zīmējumu — jā, tie joprojām izklausās pēc The Antlers blices labākajās tradīcijās!

Mēneša albums: Chromeo — White Women

Nemelošu —pirms White Women iznākšanas biju gana drošs, ka man personīgi tas kļūs par ja ne par gada albumu, tad vienu no klausītākajiem un mīļākajiem noteikti. Zināmā mērā tas arī ir piepildījis — dzirdējis to esmu gana daudz, tomēr uz albumu topiem reāla kandidēšana diez vai ir iespējama. Plati var dalīt divās daļās — teju vai izcilie singli un lielākā daļa pārējā materiāla. Eh, ja vien visas Chromeo kompozīcijas būtu ātras, un ja vien viņi nedaudz saīsinātu savas dziesmas...