Mercury Prize 2015 piezīmes: 4. daļa

Pagājušās trīs nedēļas mēs veltījām, lai jau ceturto gadu pēc kārtas iepazīstinātu jūs tuvāk ar prestižās Mercury balvas nominantiem. Apskatot bukmeikeru prognozes, var spriest, ka favorītu vidū ir Jamie xx, Wolf Alice un Ghostpoet, taču jāpiebilst, ka ne vienmēr šīs prognozes ir piepildījušās. Šī iemesla dēļ noteikti ir vērts rītvakar rast iespēju noskatīties apbalvošanas ceremoniju tiešraidē, BBC Four kanālā plkst. 23.30 pēc Latvijas laika.

Benjamin Clementine — At Least For Now

Bendžamins Klementīns ir Londonā dzimis dzejnieks, komponists un mūziķis. Lai gan pēdējos gados viņš vairāk laika pavadījis Francijā, tieši britu salās viņš ieguva plašāku atpazīstamību ar vienu no izteiksmīgākajiem priekšnesumiem savā dzīvās televīzijas debijā Later With Jools Holland šovā.

Savā pirmajā LP Klementīns ielicis visu, kas liecina, ka daļu savu mūzikālo un poētisko iedvesmu ir ieguvis tieši Francijā pavadītajā laikā. Būdams teicams pianists, viņš albuma melodijās attēlojis kā mīlestība, cerība un melanholija mijas ar dumpieniecisku attieksmi, kas klausāma viņa izdvestajā slengā un smalkajos kliedzienos. Bendžamins Klementīns varbūt ir Londonas dēls ar tenora diapazonu, bet tieši Parīzei ir īpaša ietekme uz viņa radošo izaugsmi. Intīma un tajā pašā laikā pārliecinoši spēcīga aina pavada Klementīna radītās kompozīcijas. Viennozīmīgi maģiska pieredze visa ieraksta garumā.

Ar At Least For Now nomināciju Klementīns tagad atrodas vienā sarakstā ar Franz Ferdinand, Arctic Monkeys, The xx un Alt-J — visi nominētie ir mākslinieku debijas albumi. Šie, protams, nav vienīgie mākslinieki, kas saņēmuši šo atzinību, bet tieši viņi mājās devās ar britu gada albuma balvu. Šogad no 12 nominācijām veselas septiņas ir mākslinieku debijas ieraksti, bet Bendžaminam Klementīnam ir ļoti laba iespēja pievienoties šim debitantu-uzvarētāju pulciņam.

ESKA — ESKA

Kā jau iepriekš esam pieminējuši, Mercury balvas žūrija nereti mēdz izcelt arī māksliniekus, kas plašākai publikai ir samērā mazpazīstami. Šoreiz sarakstā tādus var atrast pat vairākus, bet šķiet, ka tieši ESKA ir līdz šim vismazāk pazīstamais vārds no šī gada nominantiem. Tiesa gan, noklausoties nominēto ierakstu, visai ticama šķiet iespēja, ka, neatkarīgi no ceremonijas iznākuma, tas drīz vien varētu arī mainīties.

ESKA jeb, pilnajā vārdā, Eska Mtungvazi ir dzimusi Zimbabvē, bet jau agrā bērnībā pārcēlusies uz Lūišemu Londonas dienvidaustrumos, kur arī uzaugusi. Ar mūziku nopietnā līmenī viņa nodarbojas jau kopš deviņdesmito gadu beigām, dodot savu artavu citu mūziķu (piemēram, The Cinematic Orchestra un Zero 7) ierakstos, tomēr kā solo māksliniece viņa savu karjeru ir uzsākusi pavisam nesen — viņas pašas vārdā nosauktais debijas albums iznāca vien šogad. Pie tā producēšanas, līdztekus ar pašu mākslinieci un salīdzinoši mazpazīstamo Lūisu Heketu, strādajuši arī pazīstamais elektronikas producents Metjū Herberts, kā arī grupas The Invisible līderis Deivs Okumu, kurš, citu starpā, strādajis arī pie Džesijas Vēras debijas albuma. Viņu visu kopīgi uzburtā skaņu aina lielākotes skan kā visai klasiska soulmūzika, kas izkrāšņota ar daudzām interesantām skaņām un sīkām detaļām, kuras, līdz ar ESKA patīkamo vokālu, arī ir tās lietas, kas šo albumu visvairāk izceļ.

Skaidrs, ka par viņas uzvaru Mercury balvā visticamāk vēl ir pāragri runāt, tomēr šķiet, ka šis albums ir sākums interesantai karjerai. Arī publicitāte, ko nodrošina šī nominācija, tai noteikti nāks tikai par labu, pievēršot uzmanību no klausītājiem, kam ar ESKA līdz šim nav sanācis sastapties. Tāpēc, kas to lai zin, varbūt ar kādu no saviem nākamajiem albumiem viņa jau būs nopietna kandidāte uz balvas iegūšanu.

Gaz Coombes — Matador

Šis albums varētu būt lielākais pārsteigums šī gada nominantu listē. Jo kuru gan 2015. gadā interesē Supergrass solista soloalbums? Nu, labi, albums, kuru korumpētie britu kritikas cūkas nosaukuši “par soli nākamajā līmenī”, kā arī “krietni tumšāku un eksperimentālāku”, nav nemaz tik slikts, bet tai pat laikā jeb kurš varētu iedomāties ļoti daudz citu albumu, kas būtu pelnījuši atrasties Gaz Coombes vietā.

Par eksperimentālāko un interesantāko elementu šajā albumā var uzskatīt vieglus elektronikas elementus, bet tie ir tik neuzbāzīgi un nobāl klisejiškajo melodiju priekšā, ka pēcgarša ir ļoti bāla. Ja 1994. gadā likās, ka Supergrass izdos vienu albumu, būs mūžam jauni un kaut kad pārdozēs no heroīna, tad 20 gadus vēlāk, grupas līderis izklausās vecs un noguris.

Izredzes uzvarēt? Nekādas. Īstenībā šī albuma jūsmīgās atsauksmes un nominācija Mercury balvai, parāda britu mūzikas industrijas (attiecināms uz veco labo mūziku ar ģitārām) lielāko postu — pārlieku lielu un nejedzīgu cieņu pret “vecajiem labajiem laikiem” un milzīgu slavināšanu grupām, kuras “kārtējai slavināšanai” šķietami izvēlētas nejauši.